Tā radās vienpadsmit cilvēku mūzikas grupa, kas sevi nosauca par “Pingvīnu cirku”. Viņi, pašu vārdiem, pārkāpj visas iespējamās tradīciju un stilu robežas un atzīst, ka nevar iedomāties, kālab orķestra vadītājs būtu jāuzrunā uz jūs. Vieniem tīk karstums, citiem – aukstums, vieni ēd no cepeškrāsns, citi – no ledusskapja. Mums ir, ko teikt šajā sakarā. Ar šādiem vārdiem “YouTube” internetvietnē atrodamu mēģinājuma videoierakstu papildina orķestris, kas veikli un aizraujoši apvieno šķietami grūti kopā iedomājamus tautiskās un mūsdienu mūzikas strāvojumus no abām Zemes puslodēm.
Ar skolēniem un pensionāriem nepietiek
Daudzskaitlīgā kolektīva “ieroču arsenālā” ir elektriskās un akustiskās stīgas, bungas, taustiņi, pūšaminstrumenti. Viņu spēle ir Baltijā, Britu salās, Dienvideiropā, Āfrikā un citās pasaules malās mītošu tautu mūzikas un mūsdienīgas skaņumākslas sintēze, repertuārā – no Astora Pjacollas smeldzīgā “nuevo tango”, Viktora Coja “Пачка cuгарет” asprātīgas apdares un jestrām Balkānu melodijām līdz pašsacerētai mūzikai. Arī tā tapusi, iedvesmojoties no visa iepriekš minētā.
Viņus pazīst Vecrīgas krodziņos, kuros skan “dzīvā” tautiskā mūzika. Viņi vairs neizrāda pārsteigumu, ja nejauši klausītāji pēc koncerta pārvaicā, kā sauc neparasto kompāniju, kur skolas un universitātes vecuma jauniešu vidū rosās ar akustisko ģitāru bruņojies sirms garmatains vīrs, interesējas, kur paredzēta viņu nākamā uzstāšanās, un reizēm, piemēram, apjautājas: “Vai nevēlaties uzspēlēt manā jubilejā?”
Pirms mazliet vairāk nekā gada 10 no 11 vēlākajiem grupas dalībniekiem, kas tolaik spēlēja skolas orķestrī, izdomāja: nepietiek ar muzicēšanu kolektīvā, kam – kā jau šāda veida apvienībai – lielākoties iznāk spēlēt “tikai pensionāriem un skolēniem”, un nevēlamies šķirties, skolas gaitām beidzoties, saka ģitārists Andrejs Grimms. Līdztekus dalībai “Pingvīnu cirkā” viņš joprojām vada ĀBVS orķestri. Viņa mūziķa CV ietver arī dalību latviešu “dzīvās” ambientās mūzikas tīrradņu apvienībā “Kopējā izteiksme” un ne mazāk apcerīgajā un melodiskajā, bet, iespējams, vēl eksperimentālākajā projektā “Oroboro”, kura dalībnieki izmanto dažādu tautu instrumentu “paštaisītas versijas, kā arī mūzikā neierastus priekšmetus”.
Soļot pāri visiem žogiem
Sarunas laikā ir klāt astoņi Andreja grupas biedri. Daļa viņu – tāpat kā Andrejs – agrāk spēlējuši vai joprojām mēdz spēlēt arī citus (salīdzinot ar šoreiz izmantotajiem – reizēm pat ļoti atšķirīgus) instrumentus, bet šajā vakarā uz Kalēju ielas kafejnīcas improvizētās skatuves Vecrīgā ir bundzinieks Nauris Babris, basģitārists Oskars Bahmanis, taustiņnieks Marks Ignatovičs, akordeonists Klāss Reinis Dzirkalis, flautistes Līva Upīte un Katarīna Ignatoviča un vijolnieks Rūdolfs Bahmanis. Šoreiz koncertā nepiedalās, bet kopā ar draugiem ir arī saksofonists Kārlis Babris.
Robežpārkāpēju garu “Pingvīnu cirks” apliecina, ne tikai soļojot pāri dažādās kultūrās dzimušo muzikālo tradīciju “žogiem”, bet arī ar to, ka skolā dibinātajā ansamblī nevalda “meistara un mācekļu” attiecības. Neviens nav galvenais, un visi vienlīdz mācās gan paši no sevis, gan cits no cita. Tas vienlīdz labi samanāms gan attiecībās uz skatuves, gan ārpus koncertiem un mēģinājumiem – nekas neparasts nav sastapt domubiedru pulciņu kādā muzikālā norisē kā apmeklētājus. Arī nesen spēlētajās kāzās grupā valdījis nevis pieskatīšanas, bet, tā teikt, gluži koleģiāls, vienlīdzību apliecinošs gars – katrs izlustējies tik vētraini, cik vien spējis.
Koncerti kalna pakājē un ielās
Dalībnieki ir no galvaspilsētas un Pierīgas, Andreja mājas ir Drustos, kur grupa viesojusies ne reizi vien. Par spēlēšanu tuvējā kalna pakājē zem zvaigžņotas debess atgādina šai vietai veltīts skaņdarbs. Ja runa ir par muzicēšanas vietām, kopš šā gada marta, kad grupa pirmoreiz kāpa uz kluba skatuves, koncertdzīve vērsusies plašumā – tagad uzstāšanās notiekot vidēji vismaz pāris reižu mēnesī. Atmiņā paliekošāko ceļojumu skaitā ir dalība divos ievērojamos brīvdabas sarīkojumos Igaunijā, tostarp slavenajā Vīlandes folkfestivālā. Spilgtas atmiņas par silto uzņemšanu Igaunijā ir ne vien no šiem koncertiem, bet arī no spontānām ielu muzicēšanas reizēm. Igauņi nemaz neesot bijuši vēsi, atturīgi vērotāji. Garāmgājēji ne vien apstājušies un ieklausījušies, bet bieži uzkavējušies ilgāk – lai uzdejotu.
Tikpat demokrātiski dažādi kā gaisotne grupā ir arī nosaukuma skaidrojumi, bet visi, šķiet, tā vai citādi apliecina iepriekš pausto “nestandarta” attieksmi pret mūziku un dzīvi, vēlmi apvienot šķietami neapvienojamo. “Vai esi dzirdējis pingvīnu balsis? Viņi taču nemaz neizklausās pēc putniem!” – tā Andrejs, kam šīs skaņas atgādina kaut ko līdzīgu citplanētiešu sasauksmei. “Cirks savukārt ir pretstats visam aukstajam, svešajam, bezpersoniskajam: kaut kas dzīves, siltuma, karnevāliska spēles gara pilns.” Jauns, biedriem nedzirdēts nosaukuma skaidrojums ir Naurim: ““Circus” angliski nozīmē ‘aplis’, bet pingvīni ir, iespējams, visuzticīgākās būtnes pasaulē. Mūzika dzimst, katram savas ieceres uzticot grupai – ļaujot tām ceļot pa domubiedru apli.”