Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pasākumā piedalīsies gandrīz simts rekonstrukcijas entuziasti, kuri būs ģērbušies autentiskos Pirmā pasaules kara militārajos formastērpos un būs apgādājušies ar tiem laikiem raksturīgu uzkabi. Kā informēja rīkotāji, viņi attēlos vācu formējuma uzbrukumu un apvienoto latviešu — igauņu vienību sekmīgo pretuzbrukumu, kas noslēdzās ar mūsējo spēku pilnīgu uzvaru.

"Pasākums ir tapis ar Cēsu pašvaldības atbalstu un veltīts mūsu izcilo brīvības cīnītāju piemiņai, ļaujot izzināt un izprast vēsturi atraktīvā formā. Izspēlējot un rekonstruējot Latvijas vēstures spožākās lappuses, mēs varam iejusties mūsu senču ādā, ne tikai lasīt par vēsturi," saka rekonstrukcijas iniciators — uzņēmējs un sabiedriskais aktīvists Renārs Sproģis. "Mūsu pasākums ir ģimenēm un bērniem draudzīgs. Ikviens varēs izjautāt vēstures pazinējus, fotografēties kopā ar viņiem un izjust vēstures elpu!"

Vēsturiskais fons, uz kura risinājās Cēsu kaujas, ir izteikti raibs. 1919. gada vidū vēl tikai topošā, līdz galam nesaformētā neatkarīgās Latvijas armija nebija uzskatāma par reālu spēku, jo tā savas pirmās patstāvīgās operācijas vēl tikai iecerēja. Tobrīd Pirmais pasaules karš oficiāli bija beidzies Rietumu frontē ar pamieru un Versaļas miera sarunām, tomēr agrākās cariskās Krievijas teritorijā bija citādi.

Krievija bija iegrimusi Pilsoņu karā starp "sarkanajiem" un "baltajiem", Ukrainā valdīja vēl briesmīgāks haoss nekā tagad, bet Latvijas likumīgās valdības un premjera Kārļa Ulmaņa kontrolētā teritorija bija sarukusi līdz vienam vienīgam kuģim "Saratova", kurš stāvēja Liepājas ostā — un arī tikai tāpēc, ka tur to varēja pabalstīt britu flote savā miera uzturēšanas misijā.

Latviešu strēlnieku pulki lielākoties atradās dziļi Krievijā, padomju armija saimniekoja Latgalē, bet Kurzemi un Zemgali bija sagrābuši agrākie Vācijas imperiālie spēki Rīdigera fon der Golca vadībā. Viņš savus pulkus bija pārdēvējis par "Dzelzs divīziju" un tās leģitimizācijai izveidojis vietējo marionešu pseidovaldību ar tautas nodevēju Andrievu Niedru priekšgalā.

Visam šim juceklim pretī stājās vienīgā tobrīd kaujasspējīgā Latvijas karavīru formācija — Ziemeļlatvijas brigāde, kuru kā pēdējā rezerve pastiprināja Valmieras un Cēsu skolnieku rota. Tajā pieteicās nepilngadīgie, no kuriem daži bija pat jaunāki par 15 gadiem. Viņu apmācība nebija ilgusi ne pilnu diennakti, kad jau bija jādodas kaujā — vācu Dzelzsdivīzija nāca uzbrukumā, gribēdama pārņemt savā kontrolē arī Vidzemi, kaut gan iepriekš bija solījusies cīnīties pret komunistiem Latgalē.

1919. gada maija beigās Dzelzsdivīzija devās ieņemt Cēsis un Valmieru. Skolnieku rota, darbojoties kopā ar Ziemeļlatvijas brigādes vīriem un Igaunijas armijas vienībām, taktiski atkāpās uz Raunu, lai prettriecienā sakautu Dzelzsdivīzijas profesionālos karavīrus. 22. jūnijā pretuzbrukumā ienaidnieks tika padzīts, un tieši Jāņu dienā Cēsīs atkal ienāca Latvijas spēki.

Guvuši spožu un negaidītu uzvaru Cēsu kaujās, strēlnieki un Skolnieku rota neapstājās — divu nedēļu laikā viņi bija Rīgā, kurā tagad varēja ierasties kuģis "Saratova" ar visu Ministru kabinetu. Uzvara Cēsu kaujās bija pirmais neatkarīgās Latvijas militāro spēku panākums zem sarkanbaltsarkanā karoga, kas ievadīja vēlākās uzvaras pār Bermonta "zaļajiem cilvēciņiem", kam sekoja Latgales atbrīvošana no krieviem.

Kauju izspēlēšana 22. jūnijā sāksies plkst. 11.30 pretī Cēsu pils parkam, Pirtsupītes gravā.