– Šis ir Dziesmu svētku gads, skates rezultāti taviem koriem ir devuši zaļo gaismu Mežaparka lielajai estrādei. Kā veicas ar repertuāra apgūšanu?
– Dziesmu svētku gadi vienmēr ir piesātināti un saspringti. Koriem, kā parasti, plašs repertuārs – 23 dziesmas, kur liela daļa tiek iedota tikai šajā sezonā, daļa dziedātāju kā jau skolas kolektīvos nomainās, tiem atkal viss jāiemāca. No visiem svētku gadiem šis mūsu skolas koriem bija viens no smagākajiem, jo šī trauslā, pusaudžu vidū ne visai populārā "parādība" – kora dziedāšana – ir ilgtermiņā kopjama un veidojama un prasa komandas darbu.
Mums kaut kā sanāca tā kampaņveidīgi, tāpēc joprojām vēl strādājam, lai apgūtu repertuāru, vēl jo vairāk – Zvaigznes bija pamanījušas mūsu nelielā pulciņa, 20 meiteņu, centību un sastājušās tā, ka otrās kārtas skatē iegūtais rezultāts mūs aizvedis uz koru kariem – finālskati, kas notiks svētku nedēļas ietvaros.
– Kas tev ir svarīgākais kora darbā, un kāds tad ir īsts korists?
– Darbā ar kori viena no svarīgākajām lietām ir veidot to procesu tā, lai dziedātāji kļūst par taviem domu, emociju, ideju, izjūtu biedriem. Tas, protams, ir tāds ideālais modelis. Manis vadītajos skolas koros šo gadu laikā ir darbojušies gana daudz dziedātāju.
Cik no viņiem ir kļuvuši par maniem biedriem tā pa īstam? Tie, protams, nav cilvēku pūļi, bet tāds pulciņš ir gan – tie, kuri gatavi atsaukties jebkurā diennakts stundā un atskriet savu rūpju dienas vakarā uz vienu kopdziesmu skolas koncertā. Un skaisti pieredzēt, kā, ejot cauri gariem, reizēm apnicīgiem mēģinājumiem, uzstāšanās satraukumiem un visām citām kora būšanām un nebūšanām, mazais dziedātājs kļūst par koristu – par komandas biedru, par... Par īstiem koristiem kļūst nedaudzi – tie, kuriem koris ir viņu dzīves sastāvdaļa mūža garumā.
– Vai arī tu pati dziedi?
– Vēl mazliet arī pati dziedu – jau gadus 30 braucu uz Dobeli, esmu kora "Sidrabe" dalībniece.
– Ar ko atšķiras sajūtas, kad esi uz skatuves starp koristiem un dziedi un kad esi diriģente kora priekšā?
– Kad stāvu kora priekšā, esmu radītāja, kad dziedu – instruments diriģenta rokās. Cenšos būt labs un atsaucīgs instruments, jo zinu, cik izmisīga reizēm ir sajūta, kad koris neļaujas. Īpaši jau bērni – dabūt viņus visus kopā vienā sajūtu elpā, tas notiek diezgan reti. Toties tad, kad pārdesmit cilvēkbērnu, sekojot manai rokai, ir piepildījuši apkārtni ar to īpašo, vārdā nenosaucamo – nu tad tie ir tādi laimes brītiņi. Tāpat, esot dziedātājam, ja man izdodas ar savu balsi atsaukties diriģenta vissmalkākajiem mājieniem, tad – tie atkal ir Tie mirkļi. Tie, kas paši to piedzīvojuši, sapratīs, par ko runāju.
– Ko cilvēkam dod mūzika?
– Žēl, ka nav iespējams padzīvot paralēli divās realitātēs – vienā ar dzīvošanos mūzikā, otrā – bez tās, jo tad labāk varētu izjust tās vērtību. Tā vienkārši runājot, mūzika ir gluži pārpasaulīga un netveramākā no mākslām. To atzinuši arī ievērojami citu mākslas veidu pārstāvji. Mūzika visspēcīgāk iedarbojas uz cilvēku emocijām. Tiem, kam dota spēja just kaut mazliet smalkākas vibrācijas par ikdienišķajām "paēst un apģērbties", – tiem ir paveicies.
Skumji ir tajos gadījumos, kad atnāk vecāki un saka: "Mūsu dēls nedziedās korī, viņam tas nav vajadzīgs, lai iet sportot – viņš taču ir puika." Un es nekādi nespēju saprast, kāpēc šis puika nevar gan sportot, gan dziedāt – augt arī par emocionāli, ne tikai sportiski bagātu vīrieti. Reizēm mēģinu pierunāt – paskatieties, cik skaisti ir jūsu bērni, kad viņi muzicē, bet reizēm nolaižas rokas... Jo nevar jau izstāstīt neizstāstāmo – to, kas jāpiedzīvo pašam.
– Vai muzikalitāte tev jau šūpulī ielikta?
– Droši vien jau kaut kas ir ielikts, vairāk no tās šūpuļa puses, kur tētis stāvēja. Viņš bez kādām mūzikas skolām spēlēja akordeonu, pāris pūšamos. Un vēl viņam bija ļoti skaists tenors. No pāris bērnības bildēm, kurās esmu tāds balts vīstoklītis, var uzzināt, ka tētis man spēlējis jau tolaik – tātad kodējis tālākai dzīvei.
– Nav slēpjams, ka esi reģistrējusies sociālajos tīklos "draugiem.lv", "facebook.com" un ikdienā lieto "Iphone" viedtālruni. Vai tehnoloģiju pasaulē nepazūd personības?
– Nu, par "Iphone" – to man lika nopirkt mūsu koru koncertmeistare Guntiņa. Būtu viņa likusi pirkt ko citu, es būtu klausījusi. Kad iegādājos tam vāciņu, pārdevējs atvainojās, ka neesot ar caurumiņu. Man sakumā "nepieleca", kam tas – izrādās, lai to "ābolīti" redzētu, daudziem tas esot svarīgi. Domāju – slikti ir tad, ja cilvēks sāk kalpot tehnoloģijām, nevis otrādi. Ja personība ir pazudusi tehnopasaulē – vai tā ir Personība?
Es ļoti priecājos, ka tajā dzīves posmā, kad veidojos par cilvēku, man nebija pieejamas šīs tehnoloģijas, jo, nenoliedzami, to iespējas ir ļoti vilinošas. Bet, tā kā manos pamatos ir vasaras pie vecmāmiņas īstos laukos (kur biju vienīgais bērns), vēl tagad atceros savus govju ganāmpulkus un citas radībiņas. Patiesībā tie bija dažāda izmēra sprunguļi, un no garlaicības bieži glāba fantāzijas pasaule, biešu vagas kolhozā, aizrautīga grāmatu lasīšana, indiāņu spēles ar sētas bērniem, tostarp rūdīšanās nātrēs, kuģošana ziemā ar paštaisītu plostu pa novadgrāvi, kas noslēdzas ar iegāšanos ledainajā ūdenī un gandrīz stundu ilgām bailēm iet mājās. Tad varu teikt – ar šo bagāžu varu droši doties tehnopasaulē un nepazust tajā.
– Vai Zvaigžņu stunda tev jau bijusi vai tā vēl tikai priekšā?
– Mana Zvaigžņu stunda? Gan bijusi, gan vēl tikai priekšā.
Pirmssvētku sveicieni maniem bijušajiem dziedātājiem. Tagadējiem – izturību un prieku par darāmo. Visiem kopā vienmēr atcerieties un novērtēt to, ka esat apdāvināti ar trauslāko un skaistāko mūzikas instrumentu pasaulē – cilvēka balsi. Un pasakiet paldies saviem vecākiem par to, ka viņi parūpējās par to, lai savos "gudrajos" gados jūs nepārtrauktu spēlēt šo instrumentu. Uz tikšanos visādu dziesmu visādos svētkos!
Un mans pēdējā laika iemīļotākais vēlējums, ko savulaik saņēmu no savas audzināmās 5. klases puiša (paldies Normund!), un tagad padodu tālāk: lai jums veicas dzīvē un citās darīšanās! Kaut ko tik burvīgu var izdomāt tikai bērni, pieaugušajiem atliek vien nošpikot.
Intervija pārpublicēta no Ķekavas novada pašvaldības kultūras portāla "parkulturu.lv".