Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Turpinājumā neliels ieskats režisores teiktajā par izrādi, tās iestudēšanu un nākotnes iecerēm.

– Pirms neilga laika notika pirmizrādes jūsu vadītajiem Teātra nodaļas un studijas jauniešu kolektīviem. Kāds ir jūsu pavasaris, un kā saredzat vasaru?

– Pavasaris ir bijis ārkārtīgi piesātināts, jo maijā teātra nodaļas jaunieši nospēlēja Imanta Ziedoņa darbu – uzvedumu "Ceļš". Ar šo izrādi mēs tūdaļ devāmies uz Valmieras Viestura vidusskolas festivālu, kur mūsu darbs tika ļoti atzinīgi novērtēts. 7. maijā viesojāmies Rīgas Latviešu biedrībā, kur atkal guvām ļoti augstu vērtējumu. Jāteic, ka mūsu teātra nodaļas jaunieši ir malači, ļoti lieli malači.

Runājot par vasaru, ir vairāki aicinājumi doties viesizrādēs, tāpēc ir jādomā, kā to visu sakārtot, lai mēs tajās varētu doties un nest Siguldas un Mākslu skolas vārdu pasaulē. Savukārt 17. maijā Teātra studijas bērni un jaunieši nospēlēja Voldemāra Sauleskalna "Vārnu ielas republika" pirmizrādi, bet 23. maijā savu skatuves dzīvi sāka arī "Galma gleznotājs" Siguldas Tautas teātrī.

– Pievērsīsimies izrādei "Galma gleznotājs". Kāpēc izvēlējāties iestudēt tieši šo lugu?

– Es vēlējos, lai katram no teātra cilvēkiem būtu loma. Tas man vienmēr ir bijis ļoti svarīgi. Tīri tematiski šīs masku spēles, kuras redzam lugā, nekur nav pazudušas arī šodienas sabiedrībā. Visos līmeņos. Sākot no augšām un līdz pat ikdienas cilvēkiem kā mēs.

– Tātad jūs apgalvojat, ka mūsdienās ir iespējams vilkt paralēles ar lugas darbību?

– Jā, ļoti ciešas. Iedomājieties, cilvēki, mēģinādami tikt pie skaidrības, jautājumu risināšanas sev labvēlīgā virzienā, ir gatavi uzpirkt un nopirkt, kā arī izlikties par to, kas viņi nemaz nav. Šis laikmets ar to ir košs.

– Kā aktieriem izdevās iejusties šajās dubultajās lomās?

– Nu, katrā ziņā, no savas patības neviens aizbēgt nevar. Šīs dubultspēles prasa lielu saņemšanos un atbildību, kā arī spēju izturēt. Kopumā, es teiktu – labas aktiermeistarības prasmes.

– Kurš no tēliem jums simpatizē visvairāk?

– Grūti atbildēt, jo jebkurš no lugas tēliem ir unikāls. Reiz es saviem ļaudīm teicu, ka mani aizrauj un sajūsmina darbs pie šīs lugas, jo es pati tik daudz mācos, tik daudz gūstu, strādājot ar viņiem un mēģinot izprast šos personāžus. Faktiski esmu izgājusi otru augstskolu.

– Cik daudz laika aizņēma lugas iestudēšana?

– Aptuveni pusotru gadu. Iestudēšana ievilkās, jo kolektīva bijušā pamatsastāva aktieri procesa laikā viens pēc otra personīgu un dažādu citu iemeslu dēļ atteicās no turpmāka darba pie šīs lugas. Reultātā no vecā kolektīva pirmizrādē uz skatuves redzējām četrus aktierus – Ingūnu Milleri (Beatriče), Gintu Riekstiņu (Fiora), Marģeru Skudru (Baltasare) un Edgaru Stučku (sulainis).

– Kāda bija jūsu iecere vēstījumam, un vai aktieriem izdevās šo vēstījumu nodot skatītājiem?

– Vēstījums visu laiku paliek viens un tas pats – ko mēs darām gan ar savu, gan līdzcilvēku dzīvēm, mēģinādami piepildīt savas ambīcijas un egoismu. Skatos uz šiem 13 aktieriem ar mīloša cilvēka acīm, apbrīnoju viņu pacietību, jo neatlaidīgi prasīju iedziļināties notikumos un lomās. Ir radīti ļoti saturīgi, interesanti, niansēm bagāti tēli. Domāju, ka mūsu kolektīvam šīs masku spēles izdevās.

– Siguldā notiek daudz dažādu notikumu – gan kultūras, gan sporta. Kāpēc Siguldas iedzīvotājiem šī luga būtu jāredz?

– Siguldā šāda materiāla nekad nav bijis. Domāju, ka šo izrādi ir nepieciešams noskatīties vairāku iemeslu dēļ – ir tapusi interesanta, saturīga izrāde, kurā ļoti nozīmīgs ir mākslinieces darbs skatuves dizaina un kostīmu darināšanā, ir bagātīga un iedvesmojoša mūzika, speciāli komponēta šai izrādei. Galu galā virkne patiesi veiksmīgu aktierdarbu.

– Cik reizes vēl šo izrādi būs iespējams noskatīties?

– Izrādēm ir jābūt! Es ļoti ceru realizēt domu, ka rudenī mēs vēlreiz spēlējam Siguldas publikai. Ar šo iestudējumu plānojam piedalīties arī "Gada izrāde 2015" amatierteātru skatē. Ar kolektīvu pārrunājam ideju piedāvāt mūsu izrādi spēlēšanai Latvijas vecajās pilīs.