Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Latvijas novadi, kuriem ir savs tautastērps, nenoliedzami ir lieli ieguvēji. Ne tikai ar to, ka ir atpazīstami ar savu īpašo tērpu, bet arī ar to, ka var lepoties ar savām saknēm, kas ierakstītas tērpā ieaustajās zīmēs un to salikumos. Līdz šim Ikšķile savus tērpus darināja atvasinātus no blakus vai attālākiem novadiem, nemaz nenojaušot, ka arī Ikšķilei sava tautiskā josta tomēr ir bijusi!

Par šo faktu liecina pavisam nesen atklātībā nākusi ziņa, ka Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumos ir atrodama Ikšķiles josta, kas ir neatņemama tautastērpa sastāvdaļa, svarīgs tā elements, bez kuras tērpu darināšana un rotāšanās nemaz nevarēja pastāvēt. Zināms, ka, vadoties pēc jostas, nākotnē iespējams izveidot pilnu tērpu.

Ilze Ziņģīte, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, stāsta, ka muzejā tiešām apskatāma Ikšķiles jostas daļa, par kuru zināms vien tas, ka tā nākusi no Ikšķiles un, pēc viņas vērtējuma, varētu būt darināta 19. gs. vidū vai tā otrajā pusē.

Josta ir rakstaina audene ar savdabīgu musturu, ko veido grupās kārtoti rombiņi ar "actiņu" vidū. Jostas raksts veidojas no sarkaniem vilnas un baltiem lina pavedieniem. Šis krāsu salikums ir tāds pats kā Lielvārdes novada jostām, tomēr pati josta nelīdzinās Lielvārdes jostai. Josta ir šaura, platums – 3cm, garums ir 120 cm. Tā, iespējams, bijusi bērna josta.

Josta muzeja kolekcijā ir nonākusi no Arvīda Dzērvīša krājuma. Arvīds Dzērvītis (1897–1942) bija mākslinieks, pedagogs, tautas mākslas kolekcionārs un pētītājs. A. Dzērvītis savas kolekcijas sarakstā ir norādījis, ka "jostas gals jeb prieve" iegūta Ikšķilē, to dāvinājusi Tomsona kundze, un kolekciju, kurā ir arī šis priekšmets, viņš sācis vākt 1918. gada pavasarī.

Par godu Ikšķiles 830 gadu jubilejas svētkiem audēja amatmeistare Natālija Logina ir darinājusi Ikšķiles jostu pēc tās pirmavota (Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumi nr. CVVM 5938 un mākslinieka Aleksandra Dzērvīša krājumi 727). Par to, ka Ikšķilei ir sava josta, Natālijas kundze uzzinājusi jau 1996. gadā no Ikšķiles vidusskolas darbmācības skolotājas Maijas Marksas, no kuras iegūta arī precīza informācija par jostas rakstu un krāsām.

Loginas kundze, stāstot par jostas rakstu, uzsver, ka pamatā ir viens raksta fragmentiņš, kurš ritmiski atkārtojas, ievadraksts vienkārtnī – 2 cm, bārkstis 9 cm nesavītas. Tā ir rakstainā audene. Materiāls – smalks. Josta darināta divās pamatkrāsās – no sarkanas vilnas un pelēka lina. Ikšķiles jostas vidū vijas trīs zilganzaļi pavedieni un malās ieausts zaļš pavediens.

Zilganzaļais būtu Daugavas rāmais zilums. Vasarīgs meža zaļums – zemes auglīgais brīnums. Sarkanā – dzīvības, veselības krāsa. Bez tās nav košuma, nav dzīvības un spēka.

Ikšķiles jostas pamatā ieausti Saules raksti, krustiņi. Savienojot vertikālajā plaknē esošās Dieva un Māras zīmes, veidojas vienota visuma zīme. Latviešu ticējumos Saule ir mūžīgās kustības un dzīvības simbols, kā arī mūžīgais gaismas devējs. Krusts latviešiem, tāpat kā daudzām tautām, tika uzskatīts par sargājošu, laimi nesošu zīmi. Tas bija un ir gan gaismas, gan uguns simbols.

Jostu rakstā izpaužas daļa tautu gara un dailes. Ikviena audēja, darinot jostu, ielika tajā visu savu prasmi un izdomu, izmantodama no paaudzes paaudzē pārmantotas tradīcijas. Tāpēc Natālijas kundze no pamatjostiņas ir darinājusi Ikšķiles jostu pēc raksta zīmējuma 1:1, tikai pelēkā lina vietā izmantojusi balto linu, pārējās krāsas atstājot kā oriģinālā. Darinātā Ikšķiles josta ir 5 cm plata un 3,5–4m gara.

Mākslas dienās 26. aprīlī plkst. 11 pasākumā "Top Ikšķiles josta" Ikšķiles Tautas namā kopīgi savām rokām darināsim Ikšķiles jostu, tā dodot otro elpu nenovērtējamai un neaizstājamai kultūrvēsturiskai vērtībai – Ikšķiles jostai, kura līdz šim aizmirsta gulēja dziļi vēstures krājumos.