Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Filmu seansi Pierīgā notiks sekojošās vietās: plkst. 12.30 Krimuldas kultūras centrs, 13.00 Lēdurgas kultūras nams, 14.30 Inčukalna tautas nams, 14.30 Ropažu kultūras centrs. Filmu seansus organizē Latvijas Kinematogrāfistu savienības projekts "Kino visiem un visur Latvijā" ar VKKF un Nacionālā Kino centra "Latvijas filmu maratona" atbalstu.

"Kad latviešus izsūtīja, mātes ar bērniem tika mānītas, jo stacijā viņām teica, ka tēvi ģimeni galā sagaidīs. Daudzas mātes iedeva smago koferi ar visu pārtiku un drēbēm tēvam un palika bez niecīgās iedzīves. Taču Kirovā, Urālos, vilcienus sadalīja un tēvus aizveda uz Vjatlagu, Soļikamsku un citām nometnēm Sibīrijā," par 1941. gada notikumiem, kas atainoti dokumentālajā filmā, stāsta režisore Dzintra Geka, kurā kopā ar filmas varoņiem devās ekspedīcijā uz pazudušo tēvu ieslodzījuma vietām.

Divpadsmit brauciena dalībnieki visu mūžu ir vēlējušies nokļūt vietās, no kurām neatgriezās viņu tēvi. Filmas struktūru veido braucieni uz Soļikamskas un Vjatlaga nometnēm, kur izsūtītie latvieši strādāja sāls ieguves raktuvēs un meža darbos. Latviešu ģimeņu tēvi pārsvarā mira no meningīta, plaušu pneimonijas, pleirīta, tuberkulozes, insulta, nefrīta, pelagras, distrofijas – tā bija rakstīts izziņās par nāvi. Bet ir labi zināms, ka patiesie bojāejas iemesli bija necilvēciskie apstākļi – bads, aukstums un slimības. Vjatlagā 2375 Latvijas cilvēki atdusas 22 nometņu kapsētās.

Uz Sibīriju aizvestie bērni savus tēvus nav redzējuši, un savās atmiņās kāds no viņiem stāsta: "Tēvu pēdējo reizi redzēju stacijā. Viņu nobendēja Vjatlagā. No lielās dzimtas esmu palicis viens. Es varētu piedot par sevi, bet par māti un tēvu nekad. Pareizi tas Putins saka, ka tā nebija okupācija. Tā bija visnežēlīgākā slepkavība."