Vārdu "dziesminieks" Latvijā, viņaprāt, pelnot tikai Haralds Sīmanis, Valdis Atāls un Austra Pumpure, varbūt vēl kāds no tiem, kuri paši rada dziesmas un tās izpilda. Savukārt nosaukums "mūziķis", viņaprāt, neuzliekot tik lielu atbildību. Taču tieši Kārlis Kazāks jau ceturto gadu mākslas un mūzikas festivālā "Bildes" pildīs ļoti atbildīgu pienākumu –
22. oktobrī vadīs jauno dziesminieku koncertu.
‒ Kā jūs, Kārli, pats nonācāt "Bildēs"?
‒ Parasti jau visi "Bildēs" ienāk caur koncertu, kurā jaunie mūziķi uzstājas kopā ar veterāniem. Bet es pats nekad tādā koncertā neesmu piedalījies. Šķiet, tas bija 1998. gadā, kad mūs kā jauno grupu "Bildēs" nemaz nepaņēma. Visticamāk, bijām nokavējuši pieteikšanās datumu. Toreiz mēs – grupa "Oceanfall" – gribējām spēlēt kopā ar veterānu Ivaru Godmani.
Lai gan man tagad jau ir 36 gadi, "Bildēs" arvien esmu jaunais dziesminieks, jo pie "vecajiem" mani neņem. Kaspars Dimiters, Arnis Miltiņš tomēr ir gadus desmit par mani vecāki, un, lai gan mums pa starpu neviena nav, kaut kāda robežšķirtne tomēr pastāv.
Šogad jauno dziesminieku koncertā būs redzami jau labi pazīstami dziedātāji ‒ Māra Upmane-Holšteina un viņas vīrs Goran Gora, Ansis Klintsons, "Sus Dungo", Mikus Straume, Mikus Frišfelds. Man gan šī krāšņā kompānija ar īsti jauniem mūziķiem neasociējas, bet ar laiku jau saproti: Latvijas mūziķu saime ir tik maza, ka dalīt kaut ko "vecajos" un "jaunajos" īsti nav jēgas.
Protams, ja mēs ejam klausīties vecos bardus, piemēram, Haraldu Sīmani, Valdi Atālu vai Austru Pumpuri, mēs jau zinām, kāds būs tas viņu stāsts, bet jauno dziesminieku koncertos varam dzirdēt kaut ko tādu, ko pat neesam varējuši iedomāties.
‒ Kādas šķita "Bildes", kamēr pats tur nebijāt iekšā?
‒ Kad biju jauns, "Bildes" man šķita kā iepriekšējās paaudzes mūziķu festivāls. Domāju: lūk, viņiem tur ir forša ballīte ‒ Fredis ar draugiem, Ieva Akurātere, un "ielīmēties" tādā "Bilžu" saimē pat nešķita interesanti.
Skaidrs, ka "Bildes" bija un ir Tijas (ilggadējā "Bilžu" organizētāja Tija Auziņa – aut.) draugu ģimene un bez viņas festivāla nebūtu. Savukārt jaunajiem pašiem ir iespēja izlemt, kur viņiem vajag vai nevajag būt. Bet man šķiet, ka būt "Bildēs" tīri cilvēciski ir ieguvums, jo šis mākslas un mūzikas festivāls ir laba iespēja iepazīties gan ar tiem, kuri uz skatuves bijuši pirms mums, gan tiem, kuri vēl tikai ienāk mūzikas apritē. Tātad laba ballīte pašiem sev.
– Vairāk vai mazāk pamatoti sapņi par lielām skatuvēm un pasaules iekarošanu jaunībā ir visiem.
– "Bildes" kā lielāks pakāpiens noteikti būs tiem jaunajiem mūziķiem, kuri līdz šim spēlējuši kaut kur šaurākā lokā. Varbūt es jau kādu no viņiem pazīstu, piemēram, Miku Straumi, bet jaunajiem tā noteikti ir iespēja parādīties plašākai publikai. Un Tija arī mēģina vairāk pastāstīt sabiedrībai par tiem cilvēkiem, kuri tur piedalās.
Kad pērn "Bildēs" uzspēlēju kopā ar "B Optimist", redzēju, ka puikas tepat no Suntažiem spēlē ļoti jauki. Un "Bildes" arī ir tā vieta, kur daudzi jauni mūziķi nonāk uz skatuves ar tik labu apskaņošanu. Tādas skatuves ir tikai lielos festivālos, un, lai paši izaugtu līdz tādam aprīkojumam, ir ilgi jācīnās. Tiesa, citi varbūt nemaz īsti to negrib.
– Par ko dzied jaunie mūziķi?
– Tāds laiks, kā toreiz, kad Ieva Akuratere dziedāja "Palīdzi, Dievs" un dziedāšana ieguva politisku nozīmi, vairs neatgriezīsies. Arī sociālais dziesminieks Kaspars Dimiters, kurš dzied par to, ka materiālā pasaule nav vienīgā pareizā, ir tikai viens no daudziem un nevar būt augstākās patiesības sludinātājs.
Man ir tāda sajūta, ka jauni cilvēki visvairāk dzied par sapņiem, jo cilvēki jau mēdz mukt no realitātes visos iespējamos veidos un runāt, kā būtu, ja būtu. Šodien ļoti maz ir tādu kā K. Dimiters ‒ ar striktu pasaules vērtējumu.
Te gan domas dalās, vai kultūras cilvēkiem ir jādod vērtējums, piemēram, par notikumiem Ukrainā vai nav. Savulaik ASV Bobs Dilans nostājās melnādaino pusē, un mūziķi piedalījās pretkara akcijās. Izskatās, ka mums kultūras cilvēki rēķinās ar konjunktūru un domā, ka, ja pateiks kaut ko lieku, tad nespēlēs tur, kur līdz šim spēlējuši, vai tamlīdzīgi. Tātad, pieņemsim, ka jaunieši dzied par sapņiem, bet "vecītis" Dimiters – par politiku.
– Ko darīt, ja nav pārliecības, ka manas dziesmas par sapņiem būs interesantas visiem?
– Pat ja pieņemsim, ka jauno mūziķu vidē "Bildes" ir tā "svešā ģimene", varbūt tomēr ir vērts atnākt un sevi parādīt publikai, kurā cilvēki, iespējams, sadzirdēs tavas dziesmas.
Es to pamatotu tā: ja tu esi jauns puika, tad šķiet, ka jāspēlē tikai piecpadsmitgadīgajiem. Bet tad nāk apjēga, ka tevi klausās arī vecāki cilvēki un bērni. Tāpēc "Bildes", kur sastopam citu publiku, ne to, ko spēlējot ikdienā klubos, ir laba iespēja uzspēlēt citā auditorijā, kas nozīmē pārbaudīt arī pašam sevi.
Viens gan ir skaidrs: pasauli var iekarot arī, dziedot latviešu valodā. Lai cik labi mēs prastu angļu valodu, visas vārdu nozīmes tāpat zināt nevar, bet, dziedot latviski, mēs esam interesantāki, mēs jūtam, kādā nozīmē dziesmas vārdi ir sacerēti. Patiesība būs tajā nacionālajā, bet ne internacionālajā. Piemēram, ja pie mums atbrauktu kāds afrikānis un mēģinātu dziedāt latviski, skatītajiem būtu interesanti tikai dažas sekundes, kā jau tas parasti notiek, vērojot imitēšanu vai vienkārši ķēmošanos.
‒ Jau kādu laiku jūs esat Siguldas iedzīvotājs.
‒ Esmu dzimis Jelgavā, kādu laiku padzīvoju Raunā un tagad jau gadu esmu siguldietis. Varbūt viens no iemesliem ir tas, ka šeit dzīvo mani draugi un kolēģi, ar kuriem es kopā "taisu" mūziku: Juris Kroičs no "Jauns Mēness" vecā sastāva, kurš man spēlē bungas, tepat pie Mālpils mīt Gints Sola, kurš man palīdz ierakstīt albumus, Kaspars Tobis, ar kuru kopā taisām Saulgriežu dziesmas.
Par Siguldu nekad Latvijas mērogā nav runāts kā par Jelgavu vai Liepāju kā mūziķu pilsētām, bet, manuprāt, Sigulda nu jau drīz un pelnīti būs ne tikai ziemas sporta veidu pilsēta ‒ kaut vai tāpēc, ka te ir augsta līmeņa koncertzāle "Baltais flīģelis", Siguldas bigbends un daudz kas cits, kas tai ļauj būt arī kultūras un mūzikas pilsētai.