"Dejot var katrs, kurš to vēlas. Uz mēģinājumu var nākt bez graša kabatā un iegūt to, ko nevar nopirkt par zelta dālderiem," pieredzē dalās vidējās paaudzes deju kolektīva "Siguldietis" vadītāja Ieva Roķe.
"Savam pulkam aicinām pievienoties 25–50 gadus vecus dalībniekus, un viss, kas tam nepieciešams, ir tikai vēlme dejot. Iepriekšējas pieredzes trūkums nav šķērslis, jo katru gadu mēs visu sākam no jauna. Tautas dejas var apgūt katrs, jo ikviens, kuram ir vēlme, ar laiku sadzird gan mūziku, gan atrod savu ritmu."
Atraisās sievišķība un vīrišķība
"Atgriežoties pie ļoti senās, pirmatnējās latviešu tautas dejas, redzam, ka savulaik dejoja meitas ar meitām, sievas ar sievām, puiši ar puišiem un vīri ar vīriem," atklāj I. Roķe. "Dejojot meitas un sievas izrādīja savu daiļo augumu, vaigu sārtumu, garos matus, skaistos brunčus, ko bija sašuvušas, un greznās zeķes, ko bija noadījušas. Savukārt puiši un vīri dejā pauda savu spēku un varenību. Tātad dejošana bija veids, kā parādīt sevi un izcelt savas prasmes, kas ikdienā nebija tik viegli izdarāms.
Tas pats ir arī pāru dejas pamatā, kur meitas un sievas lepojas ar savu daiļumu, bet puiši un vīri – ar savu staltumu. Taču dejošana pārī ir vairāk nekā tikai sevis izrādīšana. Tā ir arī paskatīšanās uz otru un savu emociju atklāšana. Sākumā ne katram ir viegli atvērties, bet arī to mēs mācāmies mēģinājumos. Vēl ir jāiemācās uzticēties partnerim, lai abi varētu sadejot un veidot dialogu bez vārdiem."
Atveras emociju "Kambarīši"
"Latviešu tautas deja ir ļoti, ļoti sena un daudzveidīga. Ir gan sadzīves, gan precību un kāzu dejas, gan kara un bēru dejas. Pamats un soļi tajās ir vieni un tie paši, bet tie tiek izdejoti ļoti atšķirīgi – smagnēji, drūmi, draiski, viegli, lidojoši, uz augšu nesoši," stāsta deju kolektīva vadītāja.
"Katrai dejai, ko iestudēju, ir kāds iemesls. Sākumā stāstu dejotājiem horeogrāfa izpratni par deju kopumā, bet mēģinājumu gaitā paskaidroju arī katru dejas soli un kustību. Dejā nav nejaušību. Katrā kustībā ietverta kāda emocija, kas dejotājam vispirms ir jāizdzīvo pašam, lai viņš to varētu ielikt dejā un no skatuves aiznest līdz skatītājiem.
Tāpēc dejotāji saka, ka mēģinājumos viņi pilnībā atslēdzas no ikdienas rūpēm, jo, esot uz skatuves, nevar domāt par mājas lietām, bērniem, vīru vai sievu, darbu vai attiecībām ar priekšnieku. Dejošanā visa uzmanību tiek koncentrēta tikai uz deju, uz to, ko dari un ko ar to gribi pateikt. Tā ir tāda spēcīga sevis savākšana, atklāšana un izcelšana.
Dejojot pārī vai grupā, izpildot kadriļas vai solo numurus, katrs dalībnieks piedzīvo dažādas atklāsmes, jo katra deja atver citu sirds jeb emociju "kambarīti". Dejošana ir saistīta ar iekšējiem pārdzīvojumiem, tāpēc dejotājam tā ir arī ļoti spēcīga pašterapija."
Pietuvojamies savām saknēm
"Līdz šim nekad nebiju redzējusi tik daudz latvju rakstu zīmju cik šovasar," savos vērojumos dalās I. Roķe. "Tās ir visur, ne tikai prievītēs, jostās un tautastērpos. Latvju rakstus redzam uz modernām kaklasaitēm, T-krekliem, telefonu maciņiem, pastkartēm. Tie ir rokassprādzēs, gredzenos, auskaros, kaklarotās. Cilvēkos ir jūtama milzīga vēlme pēc latvju zīmēm.
Interese par latvietību atgriežas visdažādākajās izpausmēs, un viena no tām ir tautas deja, kurā apvienotas it visas mūsdienu cilvēka vajadzības – sākot ar vēlmi kārtīgi izkustēties, izkopt staltu augumu, apjaust savu dziļāko būtību, un beidzot ar prasmi veidot emocionāli daudzveidīgu dialogu."