Grāmatas "Saulkrasti no vissenākajiem laikiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai" autore ir Zvejniekciema iedzimtā, Ādažu Brīvās Valdorfa skolas latviešu valodas literatūras skolotāja Inga Zemīte. "Kopš dzimšanas dzīvoju Zvejniekciemā, bet jau piecpadsmito gadu strādāju Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā. Bija laiks, kad ar zināmu skaudību noskatījos, kā Ādažos iznāk grāmata pēc grāmatas, kas stāsta par šo vietu un cilvēkiem," stāsta grāmatas autore. "Pirms astoņiem gadiem radās ideja par Saulkrastiem veltītu vēstures grāmatu, ko atbalstīja Saulkrastu novada dome. Darbu es pabeidzu pirms sešiem gadiem. Bet nu gaidīšanas svētki ir galā un grāmata, gan jau ar izmainītu pēdējo nodaļu par visjaunākajiem laikiem un pēcvārdu, ir iznākusi."
Viņa atzīst, ka pie vēstures grāmatas rakstīšanas ķērusies pirmo reizi mūžā: "Man ļoti gribējās, lai tas nav akadēmisks vēstījums. Protams, jebkuras vēstures grāmatas pamatā ir sausu faktu krājums, bet faktus taču vienmēr iespējams pasniegt dzīvāk, saistot tos ar cilvēkiem, kuri piedalījušies aprakstītajos notikumos." Kā savus padomdevējus I. Zemīte piemin rakstnieku Aivaru Kļavi un Saulkrastu velosipēdu muzeja izveidotāju Jāni Sereginu. Turklāt daļa grāmatā par Saulkrastiem izmantoto materiālu vēlāk pārceļojuši arī uz A. Kļavja tetraloģijas "Viņpus vārtiem" trešo grāmatu "Piesmietais karavīrs".
Grāmatas tapšanā palīdzēja arī Novadpētniecības muzeja vadītāja Dagnija Gurtiņa ar fotogrāfijām par Saulkrastu vēsturi. Autore uzsver, ka par grāmatas mugurkaulu kļuvis laiks: "Patiesībā jau arī redzams, cik labi Latvijas vēsture šajā ziņā ir sakārtota: tie ir vācu, poļu, zviedru, krievu, brīvvalsts, tad padomju un atkal neatkarības laiki. Tāpēc teksts izauga hronoloģiskā secībā, katram laikam atrodot atbilstošus faktus."
"Ja palasām vecus laikrakstus, tad Neibādes ziedu laikos te atpūtušies daudz turīgāki un smalkāki cilvēki nekā tagadējās Jūrmalas pusē," atgādina grāmatas autore un stāsta, ka mazliet vēlāk Saulkrastos vasaras pavadījuši daudzi slaveni Latvijas brīvvalsts laika aktieri, piemēram, Mirdza Šmithene un Tija Banga, mākslinieki un komponisti. Saglabājies stāsts, ka Alfrēds Kalniņš operu "Baņuta" esot sarakstījis Saulkrastos viesnīcā "Mežmuiža". Pabažu galā pa vasarām dzīvoja Jāzeps Vītols, bet Saulkrastos īpašumu iegādājās un vēlāk pat ganījis kazu viens no "Mērnieku laiku" sacerētājiem Reinis Kaudzīte.
"Tā kā es visu mūžu esmu dzīvojusi Zvejniekciemā, nebija tādu cilvēku, kuri, uzrunāti dalīties ar atmiņām, teiktu nē. Un tas bija ārkārtīgi patīkami, zinot, ka Zvejniekciema un Saulkrastu iedzīvotāji ir vairāk vērsti uz iekšieni. Tas laikam ir tieši jūras iespaids, ka cilvēki, vaicāti par aizgājušajām dienām teica: nu ko tur daudz runās, tur jau viss tāpat skaidrs. Piemēram, Zigfrīds Vērsis, kurš 1946. gadā bija sagatavojis laivu cilvēku pārvešanai uz Zviedriju, sākumā bija izvairīgs. "Nu labi, labi, tā bija, bet ko tad par to vairs daudz runās," viņš teica. Tieši vecos vīrus iekustināt bija visgrūtāk."
Jautāta, ar ko Saulkrasti atšķiras no citām piejūras apdzīvotājām vietām, I. Zemīte stāsta, ka tā vispirms ir jūrmalas dažādība, sākot no akmeņaina krasta līdz liedagam ar zīdainām smiltīm. "Vēl mums viena novada teritorijā jūrā ietek četras upes. Saulkrastos ir vairākas izcilās arhitektes Martas Staņas projektētas celtnes, piemēram, Zvejniekciema klubs, vidusskola un skolotāju dzīvojamās mājas skolas tuvumā. Tad vēl mākslinieces Lilitas Postažas vasarnīca. Iespējams, ka mēs vēl pašlaik to pat tā īsti neapzināmies, kādas vērtības mums pieder."
Ir doma, ka stātus par novada vēsturi varētu turpināt, jo, grāmata, kā atzīst I. Zemīte, nav izsmeļoša pilsētas hronika vai Saulkrastu enciklopēdija. "Jūtu, ka grāmatu noteikti ir pelnījusi latviešu valodas un literatūras skolotāja Velta Grimma, māksliniece Lilita Postaža, mācītāji Alfrēds Sudārs un Vaira Bitēna, kurelietis Rihards Zande. Noteikti vēl kāds," viņa piebilst.