Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tos lasot, asaras birst kā pupas, un laiks paiet nemanot, līdz aizvērta pēdējā lappuse.

Par to, kāpēc tapa šis vēstījums, saruna ar rakstnieci un teoloģi Daci Priedi.

– Grāmatas nosaukums "Mums vienas asinis – tev un man" mazliet pārsteidz...
– Būdama teoloģe, es mazliet vairāk zinu un gribu tajā dalīties arī ar citiem cilvēkiem. Mēs dzīvojam priekšstatu pasaulē, bet varbūt viss nemaz nav tā, kā mums liekas un izskatās. Suņi un kaķi arī ir Dieva radības, tāpat kā mēs. Arī viņiem ir dvēsele, varbūt mazliet atšķirīga nekā mums. Savulaik Asīzes Francisks – viens no cēlākajiem svētajiem – ir teicis: "Brālis vilks, māsa lapsa, brālis suns... Mēs esam viena Dieva radības, mums vienas asinis, tev un man." Arī Kiplinga Mauglis saka to pašu. Kad mēs paņemam dzīvnieku savās mājās, viņš kļūst par mūsu ģimenes locekli.

Tāpat kā sieva ar vīru, ilgi dzīvojot kopā, kļūst līdzīgi, kā audžubērni kļūst līdzīgi audžuvecākiem, tāpat notiek arī ar mājdzīvniekiem, jo viņi kļūst par daļu no ģimenes.

Mājdzīvnieks ir cilvēka spogulis. Pasaki, kāds ir tavs dzīvnieks, un es pateikšu, kas esi tu. Tu vari stāstīt, cik ļoti labestīgs un mīlīgs esi, bet, ja tavs suns man metīsies virsū, tas liecina, cik tevī ir ārprātīgi daudz slēpto dusmu pret cilvēkiem. Un otrādi – tu vari izlikties, cik dusmīgs tu gribi, bet, ja tavs kaķis būs pirmais, kurš nāks mīlināties, es sapratīšu, ka aiz tavas raupjās ārienes slēpjas ārkārtīgi mīlīga dvēselīte. Dievkalpojumā, uzliekot rokas uz galvas bomzītim, es jūtu viņa neizraudātās asaras, un manas acis momentā ir slapjas. Līdzīgi notiek, ja klēpī paņemu patversmes kaķīti vai sunīti. Viņš caur sevi stāsta pilnīgi visu: ko viņš jūt, kas viņam patīk, kas nepatīk, ko vajag, ko nevajag. Viņa uzvedība parāda, kā viņam dzīvē klājies. Šos dzīvnieku stāstus uzticēju papīram, un tā tapa grāmata „Mums vienas asinis – tev un man".

– Kāpēc mums vajadzīgs suns vai kaķis?
– Mīlestībai. Viņi māca mūs mīlēt. Suns mums māca absolūtu mīlestību – tādu, ar kādu mūs mīl Dievs. Tā, kā suņi mīl savus saimniekus, arī tos, kuri pret viņiem izturas slikti, tā nemīl neviens, nekur un nekad. Suns atdod sevi visu un piedod saimniekam visu. Vienā no stāstiem sunītis saka: ja tagad atnāktu mans puisītis, es viņam visu piedotu. Es atgrieztos pie viņa un mīlētu – mīlētu kā līdz šim.

Kaķis māca augstāko pilotāžu jušanas ziņā – pacietību, iecietību, uzmanību. Ja kaķis ko gribēs, viņš pienāks, paskatīsies, un tev ir jāsaprot, ko viņš vēlas. Ja tu nesapratīsi, viņš nolaidīs acis un aizies, sak, labi, nesaprata. Man vairāk ir bijuši kaķi nekā suņi, un no savas pieredzes varu teikt – kaķis perfekti sajūt saimnieku un viņa noskaņojumu. Viņš zina, kad man vajag apgulties uz krūtīm, kad pie galvas. Viņš jūt, kur CILVĒKAM sāp! Viņš atnāk un paņem sāpes prom. Suns ir mīlestības bērns. Kaķis ir filozofs. Un abi viņi māca mīlestību.

– Kādi cilvēki izvēlas kaķus, kādi – suņus?
– Kaķus izvēlas pēc rakstura neatkarīgi cilvēki. Kaķis viņiem ir vajadzīgs kā sarunu biedrs un filozofs. Suņus izvēlas tie, kuriem vajadzīgs sevis apliecinājums. Bailīgiem cilvēkiem būtu vajadzīgs suns, jo suns ar savu padevību ļoti dziedē bailes. Ar suni labprāt ir kopā vientuļi cilvēki. Un suņi patīk fiziski aktīvajiem. Parasti bērni ir tie, kuri ģimenē vecākiem lūdz kaķīti vai sunīti. Bērni intuitīvi jūt, ka viņiem vajag savu dzīvnieciņu, un dzīves laikā šie dzīvnieciņi mainās, katrs atklājot un iemācot kaut ko svarīgu par šo pasauli, kurā dzīvojam. Taču bērnu vēlme pēc sunīša vai kaķīša arvien biežāk sastopas ar vecāku priekšstatiem, kas bloķē šo iespēju.

Suns bērnu var sakost, kaķis var saskrāpēt. Suns vismaz divreiz dienā jāved ārā, kaķis var pietaisīt visus stūrus. Barība un zāles arī būs jāpērk. Kam mums vajadzīgas tās klapatas un naudas izdošanas? Tā domā ne tikai vecāki, kuri nevēlas turēt dzīvniekus, bet arī tie, kuriem tie ir bijuši. Vai citādi būtu situācija, ka, piemēram, patversmē „Ulubele", kad biju tur pēdējo reizi, bija aptuveni 240 saimnieka pamestu suņu un aptuveni 50 kaķi? Iedomājieties – aptuveni 300 saimnieku savu ģimenes locekli ir vienkārši izsvieduši uz ielas!

Bomzītis savu sunīti nekad nepametīs. Ja jutīs, ka vairs nespēj parūpēties par savu uzticamo draugu, viņš piesies to pie dzīvnieku patversmes vārtiem. Bet ko lai saka par tādu saimnieku, kurš 20 grādu salā miskastē izmet kartona kasti ar astoņiem kaķēniem vai no braucoša džipa ceļa malā izmet dārgu pārnēsājamo būri ar diviem Skotijas nokareno ausu kaķiem? Pat ne noliek, bet izmet!
Kad par to runāju, man reizēm pārmet: „Ko jūs par tiem dzīvniekiem! Labāk rūpējieties par cilvēkiem!" Bet tas jau būtībā ir tas pats stāsts – bērnu nami ir pilni ar cilvēku mazuļiem, pansionāti – ar veciem cilvēkiem. Un tad patiešām kļūst ļoti neomulīgi, domājot par to, kas notiek ar mums un mūsu sabiedrību.

– Jūsu grāmatiņa, šķiet, ir sirdsdarbs ne tikai vārdos...
– Rakstot šos patversmē nonākušo dzīvnieciņu dzīves stāstus, viens no tās varoņiem kļuva par manas ģimenes locekli. Visi, kas strādājām pie grāmatiņas „Mums vienas asinis – tev un man", arī grāmatas dizainere, redaktore un maketētāja, esam atteikušās no honorāra. Naudiņa, ko saņemsim par pārdotajām grāmatām, tiks ziedota dzīvnieku labturībai, tajā skaitā dzīvnieku patversmei „Ulubele", jo dzīvniekiem katru dienu ir vajadzīgs ēdiens. Daudz līdzekļu prasa arī pamesto dzīvnieciņu veselības aprūpe.

Tiem cilvēkiem, kuri vēlas kaķīti vai sunīti, iesaku aiziet uz patversmi, jo varbūt jūsu dzīvnieks ir tur. Jo īpaši pateicīgi par jaunām mājām ir patversmes suņi.

Ja nav iespēju paņemt mājdzīvnieku, aizejiet uz patversmi kopā ar bērniem brīvdienās un izvediet kādu sunīti pusstundu pastaigāt, paglaudiet un samīļojiet kaķīti, kurš jums ielēks klēpī. Dzīvnieku pateicība arī jūsos modinās neizsakāmi gaišas un cilvēcīgas emocijas.