Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Varētu teikt, tāda noslēgta divvientulība. Izstādē gribas, lai gleznai veidojas dialogs ar skatītāju, lai tā uzrunā viņu, lai viņš tajā ierauga, sajūt un atrod ko savu," stāsta mākslinieks Artis Bute.

Katram māksliniekam ar laiku izveidojas savs rokraksts, kurā redzams, no kā viņš ir iespaidojies savā dzīvē, kādi mākslinieki un mākslas darbi viņam ir tuvi un palīdzējuši atrast savu ceļu. "Man tie ir pasaules, Eiropas klasikas, un mūsu pašu gleznotāji, mani skolotāji," sarunu turpina mākslinieks. "Manu mākslas rokrakstu, pēc kā mani pazīst un atpazīst, zināmā mērā ir veidojusi arī teātra pasaule. Esmu beidzis Mākslas akadēmiju ar scenogrāfa diplomu un daudzus gadus strādāju arī par scenogrāfu un kostīmu mākslinieku. Līdz ar to teātris ir atstājis savu nospiedumu arī tajā, ko es patlaban daru glezniecībā. Bet tā nav tikai man. Ja paskatās Juri Dimiteru vai Ilmāru Blumbergu, kopš viņi nestrādā teātrī, viņu stājmākslā un viņu rokrakstā arī ir teatrāls piesitiens – Blumbergam tāds filozofisks, Dimiteram sarkastisks. Mani darbi varbūt atšķiras ar dekorativitāti. Katra glezna man ir kā tāda maza izrāde, ko es režisēju pats."

"Man patīk jūgendstila arhitektūra, kas raksturīga pagājušā gadsimta sākumam, ar ko mēs varam lepoties. Šis stils man ir tuvs, un tas nav pa īstam novērtēts," teic A. Bute. "Mākslā to reti kur var atrast arī pie mums, un līdz ar to man gribētos teikt, ka es mēģinu šo lauciņu kopt savā izpratnē un ar saviem izteiksmes līdzekļiem, ievērojot to kompozīciju, proporcijas, uzbūvi, tematiku. Citiem māksliniekiem varbūt tuvāks ir baroks, renesanse vai abstrakcionisms. Katram jau tā izvēle notiek pēc izjūtas."

Izstādē, kas apskatāma Mālpils Kultūras centrā, ir 13 gleznas. "Es tīri intuitīvi izvēlējos tos darbus, ko gribēju parādīt, un sakombinēju gleznas tā, lai veidojas noskaņa," atklāj gleznotājs. "Katrai gleznai ir arī tāds sava veida stāsts, novele, un, esmu ievērojis, ka cilvēkiem patīk to dzirdēt. Piemēram, man ir darbs "Mehanisimus". Tas saistīts ar firmu, kas taisa ļoti elegantus, skaistus pulksteņus, un es novērtēju to, ka pulksteņmeistara darbs ir tikpat liels un radošs kā mākslinieka darbs. Skatoties un pētot visas tās ierīces, zobratus, man patika vērot, ka tiem ir sava forma un savs skaistums. Un tas mani iedvesmoja uz savu redzējumu par šo lietu.

Tāds vairāk psiholoģisks ir cits stāsts. Man ir glezna, kurā attēlots vīrietis, kurš sēž, tur rokā vijoles lociņu, un viņam pretī ir vijole, bet aiz muguras tāds kā smilšu pulkstenis. Doma ir tāda, ka vijole pēc formas atgādina sievieti. Vijole bez lociņa nekad neskanēs, tāpat kā sieviete nekad neuzplauks bez vīrieša klātbūtnes. Un tad vēl ir laika jautājums, proti, ja apgriež smilšu pulksteni uz otru pusi, tu zini, ka ir atlikusi dzīves otrā daļa. Vai tev būs vēl iespēja baudīt šo sievieti un dot viņai to, ko viņa vēlas, piemēram?

Tai novelei un stāstam laikam tomēr ir tāda pastiprinoša nozīme, ja ir vēlme to dzirdēt, bet katru cilvēku katra glezna uzrunā ļoti individuāli, un ir skatītāji, kuri pastāsta, ka dialogs turpinās arī pēc izstādes. Par to ir prieks!"