Seansa sākums – pulksten 12.30 Doles Tautas namā. Tajā pašā dienā pulksten 21.40 kinolenti demonstrēs arī Latvijas Televīzijas 1. kanālā.
Filma stāsta par trim ķekaviešu dzimtām – Sējām, Vildēm un Gaņģiem, par izsūtīšanu 1949. gadā un atgriešanos dzimtajā pagastā. Kinodarba veidotāji vēlas likt skatītājam aizdomāties par to, kāda būtu bijusi šo un daudzu citu ģimeņu dzīve, ja nebūtu Molotova–Ribentropa pakta, padomju okupācijas un vienas no vistraģiskākajām lappusēm Latvijas jauno laiku vēsturē. 1949. gada martā uz mūža nometināšanu Sibīrijā izsūtīja 43 000 cilvēku. Katrs ceturtais no viņiem bija bērns, katrs sestais – vecāks par 60 gadiem.
Piederība aizsargiem
«Ķuģu» mājās Ķekavas novadā mītošā Biruta Sēja deportāciju uz Sibīriju sauc par otro izsūtījumu. Pirmo viņa piedzīvojusi vācu laikā. Otrā pasaules kara beigas māte kopā ar bērniem, arī dažus gadus veco Birutu, sagaidīja nometnē Berlīnē. No stāstītā noprotams – tā varētu būt bijusi nometne, kur hitlerieši spaidu kārtā izmantoja no iekarotajām teritorijām ievestās darbarokas. «Atceros tikai to, ka dzīvojām aiz dzeloņstieplēm un arī bērniem bija jāstrādā.» Laikā, kad Vācija izmaksāja kompensācijas kara laikā piespiedu kārtā nodarbinātajiem, naudu saņēmuši arī šīs nometnes iemītnieki.
Pēc atgriešanās Latvijā pagāja tikai daži gadi. Pirms tam – jau 1941. gada vasarā – izsūtīja Birutas tēvu. Cik sapratusi no mātes stāstītā, galvenais iemesls esot bijis viņa piederība aizsargiem. Pēc kara deviņgadīgo Birutu un viņas vecāko māsu Rīgā pratinājuši čekisti, cenšoties izspiest «atzīšanos» par tēva «grēkiem».
1949. gada 25. martā izvedamo sarakstos bija arī Ķekavas «Ozolkalnos» dzīvojošā 11 gadus vecā Biruta, viņas māte un brālis. Svešie cilvēki, kas atbrauca viņiem pakaļ, atmiņā palikuši ar to, ka likuši ņemt līdzi visu, ko vien iespējams, – pārtiku, drēbes, darbarīkus.
Gulējām sēdus
«Saspiestība. Cilvēks pie cilvēka. Sēdējām uz mantām, gulējām sēdus – cits pret citu atspiedušies. Bija tādi, kam nebija līdzi ne kumosiņa maizes. Dalījāmies visā, kas mums bija. Mira bērni. Bija daudz ģimeņu ar zīdainīšiem. Puse viņu ceļā aizgāja. Braucām vismaz nedēļas trīs. Maskaļenko stacijā, no kuras mūs veda uz [simt kilometru attālo nometinājuma vietu] Kuvšinovkas ciemu, sniga, bija auksti. Kā «Ilgajā ceļā kāpās», tikai mūs veda nevis ar zirgiem, bet ar buļļiem. Tādas filmas joprojām nevaru skatīties – tik ļoti atgādina pašas pārdzīvoto. Viss ir acu priekšā un nekur nepazudīs, nevarēšu to aizmirst, kamēr būšu dzīva.»
Biruta Sibīrijā no 11 gadu vecuma līdz pat atgriešanās laikam 1958. gadā strādāja par slaucēju. Kā apbalvojumu par labu darbu 1957. gadā viņai un draudzenei no Bauskas puses piešķīra ne vien ceļojumu uz Maskavu, bet pat iespēju apmeklēt dzimteni. To viņa arī izmantoja, apciemojot māsu, kas bija apprecējusies un palikusi Latvijā.
Neilgi pēc atgriešanās Omskas apgabalā bija jāiztur vēl viens likteņa trieciens – tēva nāve. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Komi APSR tēvs bija atradis ģimenes adresi un ieradās pie viņiem Sibīrijā. Taču 15 smagi gadi ogļraktuvēs izrādījās pārāk liels pārbaudījums viņa veselībai. Pēc ģimenes atkalapvienošanās tēvs kopā ar sievu, dēlu un meitu paguva nodzīvot mazāk nekā gadu.
Par Sibīriju runā maz
Kā uzsver režisore Dz. Geka, filma stāsta ne tikai par ciešanām, bet arī par to, kā tie latvieši, kas izdzīvoja badā, slimībās un aukstumā, arī svešiniekiem lika sevi cienīt darba tikuma dēļ. Netrūktu ļaužu, kas Birutu arī pēc atgriešanās Latvijā raksturotu kā darbīgu cilvēku. Mūs sarunas laikā uz galda redzami dažādi apbalvojumi par darbu kolhozā. B. Sējas un kolēģu putnkopju darba ražīgums uzslavēts arī 70. gadu publikācijā vietējā avīzē.
Tagad Biruta Sēja «Kuģos» cep maizi, skumst par aizsaulē aizgājušajiem tuviniekiem – pirms trim gadiem miris vīrs, vēl nesenāk viņa dēls no pirmās laulības – kā saka Birutas kundze, audžudēls, ar ko bijušas ļoti labas attiecības. Abi dēli, audžumeita, desmit mazbērni, pieci mazmazbērni apciemo un palīdz. Atgūtajās tēva mājās saimnieko brāļa dēla ģimene.
Kāds esi pret citiem, tādi arī citi būs pret tevi – to vēsta Birutas kundzes dzīves atziņa: ticība sev stiprina ticību citiem un bieži aiztaupa vilšanos cilvēkos.
Didzis Gaņģis dzimtajā Ķekavā strādā par šoferi. Ne par izsūtījumu, kurā devās četru gadu vecumā, ne par braucienu uz Omskas apgabalu kopā ar filmēšanas grupu un tēva kapa apmeklējumu Sibīrijā pērnvasar runāt nevēlas: «Pietiek jau, ka vienreiz to izstāstīju. Lai skatās filmu.»
Gunārs Vilde kopā ar dēlu Guntaru atjauno senču mājas, kopj bišu saimes. Ikdienā par Sibīriju runājot maz, bet neviens neko nav aizmirsis.