03.11.2013 15:36

Draudzība grāmatas veidolā

Autors  Sollija Lipore
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Dzīvespriecīgās un mūžam jaunās aktrises Guntas Virkavas gan darba, gan privātās dzīves gaitas nu iemūžinātas viņas sirdsdraudzenes Ainas Liepiņas pirmajā grāmatā "Gunta Virkava. Nakts sarunas". Dzīvespriecīgās un mūžam jaunās aktrises Guntas Virkavas gan darba, gan privātās dzīves gaitas nu iemūžinātas viņas sirdsdraudzenes Ainas Liepiņas pirmajā grāmatā "Gunta Virkava. Nakts sarunas". www.delfi.lv

Šajās dienās klajā nāk grāmata "Gunta Virkava. Nakts sarunas", kuras autore ir carnikaviete, G. Virkavas jaunības dienu draudzene Aina Liepiņa.

Pati autore sevi neuzskata par slavenu rakstnieci un atteicās arī fotografēties, tomēr viņa neslēpj, ka drīzumā taps vēl dažas grāmatas par Latvijā pazīstamiem cilvēkiem.

A. Liepiņa visu dzīvi strādājusi par latviešu valodas skolotāju, bet rakstniecībā savu roku iemēģinājusi, rakstot intervijas un rakstus laikrakstos "Padomju jaunatne" un "Pionieris". Īpašu cenzūru gan nav izjutusi, lai arī padomju varu atteikusies popularizēt. Taču intervija par aktrisi Lilitu Ozoliņu gan tikusi izrediģēta – izņemti visi apraksti par L. Ozoliņas piedzīvojumiem Āfrikā. "Sāku rakstīt avīzēm pēc tam, kad mani palūdza uzrakstīt interviju ar kostīmu mākslinieci Larisu Braunu, ko pazinu personīgi. Viņa kopā ar Ievu Kundziņu strādāja pie kostīmiem filmai "Ilgais ceļš kāpās"," stāsta A. Liepiņa.

Jaunībā iepazinusies ar daudziem aktieriem, ar kuriem draudzība turpinās mūža garumā. Tieši A. Liepiņa toreiz jaunajiem māksliniekiem organizējusi koncerttūres pa Latvijas lauku pagastiem. Un tikusi pie jauna amata – menedžere.

"Tie bija brīnišķīgi laiki, visiem bija nauda, visu varēja atļauties. Labi materiāli situēti, ar labu kompāniju, ar labiem māksliniekiem – tāda toreiz bija mūsu dzīve. Tad pēkšņi viss nobruka," atceras A. Liepiņa.

Taču draudzība turpinājās, un kādā vakarā A. Liepiņai radās ideja par grāmatu, kas pasaulei atklās viņas draudzenes Guntas Virkavas dzīvi. "Gunta parasti pie manis brauc vakaros, pēc izrādes. Tad mēs runājam par dzīvi, par teātri. Bet Guntai šīs sarunas nekad nav tenku līmenī. Kādā vakarā es viņai teicu, ka to visu mēs varētu pierakstīt. Tajā brīdī mēs pasmējāmies, bet, kad viņa gāja prom, mans suns atkal gribēja lēkāt un spēlēties, un viņa to samīļoja un pateica viņam: "Tagad pietiks, mierā!" Suns apsēdās celiņa vidū, un skatījās uz viņu ar lielām acīm, un tajā brīdī es sapratu, ka suns izjuta viņas iekšējo spēku. Es viņam esmu tikai kā apteksne, kuru neņem galvā. Bet Guntu viņš paklausīja. No rīta es viņai zvanīju un prasīju: "Tu esi tik daudz spēlējusi, kāpēc par tevi nav grāmatas?" Viņa atbildēja, ka tāpēc, ka neviens neraksta un nevienam to nevajag. Es teicu, ka sākšu rakstīt grāmatu, ka naktī jau visu izdomāju. Bet viņa smejas un saka: "Sēnes neēdi, šņabi nedzēri, no kurienes tevī tāds dullums?" Tad sarunājām atkal tikties. Apsēdāmies viena otrai pretī, nolikām diktofonu pa vidu un nu sākām runāties. Absolūti nekas nesanāca! Nevar tā cilvēks uzreiz atcerēties 20–30 gadus vecas izjūtas! Tad mēs turpinājām vakaros pēc izrādēm sazvanīties un runāties. Un tā arī tapa grāmata – pamazām, šādi runājoties, Gunta sāka atraisīties un atcerēties senās izjūtas," par grāmatas ideju stāsta A. Liepiņa.

Grāmatu A. Liepiņa rakstīja divus gadus un intensīvi meklēja visu publiski pieejamo informāciju par aktrisi. "Visas intervijas, ko Gunta bija devusi, beidzas ar vārdiem: "privātā dzīve ir tikai mana". Bet es atradu vienā žurnāla "Ieva" numurā viņas teikto: "Ja kādreiz kāds par mani rakstīs grāmatu, es būšu spiesta atklāt arī savu privāto dzīvi." Otrā dienā mums bija randiņš teātrī, es paņēmu to "Ievu" līdzi un saku viņai, lai izlasa, ko pati teikusi. Bet arī tagad šajā grāmatā viņa neatklājas līdz galam. Viņa uzsvēra "sarkano robežu", ko nepārkāpt. Tomēr viņa pirmo reizi stāsta, kā bija ar Rolandu Zagorski, kā bija ar dzeršanu. Viņa saka, ka negrib sevi parādīt labāku, kāda ir: "Es esmu tāds pats cilvēks kā visi citi." Cilvēki viņu uzskata par iedomīgu. Ir divu veidu cilvēki – lepni un iedomīgi. Gunta ir lepna, bet ne iedomīga. Cilvēkiem radies iespaids, ka viņa ir karaliene, kas ne ar vienu nerunā. Tā nav!" uzsver A. Liepiņa.

Grāmatu A. Liepiņa rakstīja rokrakstā. Izdevniecības "ARTO" vadītāja Ženija Aleksandrova visu grāmatu pārrakstīja, par ko A. Liepiņa ir ļoti pateicīga viņai. "Viņa bija tas cilvēks, kas visu to manu haosu salika kopā," smejas A. Liepiņa.

G. Virkava žēlojusies savai meitai Elizabetei, ka Aina rakstot par viņu tikai to labo, bet esot bijušas arī daudzas sliktas kritiķu atsauksmes. Bet meita viņai atteica: "Tu, māt, esi pelnījusi, lai par tevi raksta tikai labu."

Iepriekš:
Gunta Virkava: Galvenais ir spēt piecelties