Kā humora šovu dalībnieci un televīzijas radījumu vadītāju skatītāji viņu iepazina pirms gadiem desmit. Pāris gadu senas pārmaiņas Janas dzīvē ir studijas Vācijā un darbs projektu vadībā – tostarp pasaules mūzikas festivāla "Porta" rīkošanā. Tiesa gan, saikni ar televīziju viņa nav zaudējusi.
– Kā un kāpēc iesaistījāties Jāņa Ozola vadītajā korī?
– Vispirms izvēlējos diriģentu, pēc tam – kori. Dziedāšana man, tā teikt, ielikta šūpulī. Pirms laba laika ievēroju Jāni kā talantīgu un interesantu diriģentu. Pēc tam, kad mūs kopā bija savedusi žūrēšana "Zelta talantos", viņš man izstāstīja par koriem, ko vada, un izvēlējos Garkalnes kori – kā tādu, uz kura mēģinājumiem nokļūt ir visērtāk.
– Dziedāšana kopš bērna kājas noteikti nozīmē dalību vokālajos kolektīvos, sākot ar skolas koriem...
– Pat vēl agrāk – bērnu vokālajā ansamblī, bērnu korī "Rīga"... Vēlāk iznācis piedalīties kolektīvos, kas laika gaitā izveidojušies par ļoti veiksmīgiem – "Saktā", "Kamēr..."...
– Vai mēģinājumiem laiku atvēlēt iznāk?
– Nevaru, liekot roku uz sirds, teikt, ka nekad nekavēju nevienu mēģinājumu. Gadās, ka iekšējā balss čukst: "Nekas taču nenotiks, ja šodien neaiziesi..." Bet ir atbildīgi brīži, kas liek izšķirties par prioritātēm, pareizi saplānot laiku. Tuvojoties trīsdesmit piecu gadu vecumam, tas, galu galā, tomēr būtu jāspēj...
– Tātad šie dziesmu svētki jums ne tuvu nebūs pirmie...
– Jā, ne visos esmu piedalījusies kā dziedātāja, bet tādu bijis daudz – gan skolēnu, gan lielo...
– Vai ir tādi, kas īpaši palikuši atmiņā?
– Grūti pateikt, bet, ja atklāti, – laikam tie, kuros neesmu piedalījusies kā dziedātāja. Īpašā izjūta rodas, stāvot publikā un jautājot sev, kāpēc neesi uz skatuves. Zinu, ko nozīmē mēģinājumi lietū, saulē, sniegā, bet vēl grūtāk ir pārdzīvot to, ka labprātīgi esi atteicies no iespējas piedalīties.
– Šādus notikumus reizēm noteikti vērts izbaudīt tikai kā klausītājam. Vai to neapliecina arī pašreizējais muzikālu projektu veidotājas darbs – nemēdz būt tā: aizņemtības dēļ koncertu noklausīties pašai iespējams tikai pēc tam – ierakstā?
– Varbūt nav tik traki. Tiesa gan, projekta vadītājam patiesi ir jābūt gatavam darīt visu – arī uzslaucīt grīdu vai, ja uzaicinātais mākslinieks nav ieradies, – kāpt uz skatuves viņa vietā.
– Vai tajā pašā laikā, kad dziedāšanas sākuma, meklējamas arī saknes vēlākajai dalībai humoršovos – uzstāšanās teātra pulciņos...?
– Jā un nē. Nevaru teikt, ka nebūtu piedalījusies klases vakaru iestudējumos – dziedājusi, notriepusies ar tonālo krēmu... Gadu vai divus darbojos pionieru pils teātrī "Zīļuks". Tolaik ar dziedāšanu bija pašvaki – balss lūzums vai kā nu to dēvēt. Vairāk rečitēju.
– Kura balss tonalitāte ir jūsējā?
– Alts. Diapazons ir plašs – "Kamēr...", piemēram, dziedāju pirmo soprānu. Taču pirmais alts – tā tomēr ir mana balss, no dabas, dziedot ne uztjūnētām augšējām notīm, bet tā, kā tam vienkārši būtu jābūt.
Tagad pārbaudu dziesmu svētku repertuāru. Visām dziesmām – ieskaitot klasiku, pat "Gaismas pili" – zinu tikai soprāna partijas. Jāatkārto, kā tas skan visās balsīs kopā.
– Jūsu dziedātājas diapazons ir arī gana plašs stilistiski – no "Zvaigžņu lietus" (popmūzikas televīzijas šova) līdz kormūzikai...
– Drīzāk teiksim – no kormūzikas līdz kormūzikai. Saistība ar kormūziku gadu desmitiem – tā ir mana būtība. "Zvaigžņu lietus" izaicinājums – tas nebija viegli, citas dziedāšanas tehnikas dēļ. Pēc tam, kad ilgi un pamatīgi esi mācījies, kā [balss aparāts] jāsakļauj trubiņā, [jāveido] "pelikāna kakliņš", jārezonē galvā, – to visu "pārmācīties" ir daudz grūtāk nekā [jaunu dziedāšanas tehniku] apgūt [kā pirmo].
– Par vistuvāko mūziku, ko klausāties ikdienā, arī dēvētu akadēmisko mūziku, ne popmūziku?
– Noteikti akadēmisko! Popmūzikā neorientējos. Visur skanošais meinstrīms mani noteikti nesaista. No tā, kas šķitis tīkams, bieži vien neatceros ne mūziķa vārdu, ne dziesmas, ne albuma nosaukumu. Ja runājam par latviešu grupām, uzmanību piesaista "alternatīvie" – tie, kas nemitīgi meklē kaut ko jaunu. Ja šeit (saruna notiek "Teātra bārā", kaimiņos redakcijai – aut.) notiktu, piemēram, "Gaujarta" vai "Suņa stundas" koncerts, labprāt atnāktu paklausīties un noteikti arī mājup dotos apmierināta, bet tas droši vien arī viss. Ikdienā tomēr klausos akadēmisko mūziku.
– Dalība jaunajā raidījumā "Četras istabas" tomēr liecina – lai arī tagad darbojaties projektu vadībā un mūzikā, televīzijai mieru tomēr gluži neesat metusi.
– Tā drīzāk bija sakritība. Pēdējā pārraide, ko vadīju, bija pirms gadiem astoņiem. Laiks nestāv uz vietas. Pašlaik jūtos komfortabli – kameru un prožektoru gaismas trūkumu neko daudz neizjūtu. Nebija tā, ka būtu rāvusies [pēc televīzijas raidījuma vadītājas lomas]. Bija piedāvājums piedalīties konkursā, piekritu, un mani izraudzījās. Redzu arī tādu ieguvumu sev: man patīk gari runāt, bet radījuma laiks disciplinē un arī ārpus studijas rosina izteikties kodolīgāk.
– Ja pavisam īsi – par ko ir raidījums?
– Tematu loks ir plašs – no vēstures līdz sadzīvei, no šonedēļ izskanējušā radījuma par 50 okupācijas gadiem Latvijā līdz padomiem, kā tikt galā ar kaitēkļiem – skudrām. Īsāk sakot – par visu, kas, mūsuprāt, ļaudīm šķiet svarīgs.
Jana vārda svētkus svin nevis vasarā, bet – gluži pretēji – decembrī. Par spīti fonētiskajai līdzībai, Jāņos nejauši neviens apsveicis tomēr neesot. To, ka jāsumina kāds paziņa gaviļnieks, viņa pati mēdzot atcerēties vārdadienas rītā.