Es tam nepiekrītu. Pat ja nedēļa pavadīta labāk nekā pārējais gads, tas jau ir labi. Turklāt vienmēr jau paliek iespēja, ka nedēļa pārvēršas divās, trīs, mēnesī un arī gadā. Tāpēc apņemsimies! Lai katrs jauns posms sākas ar grūdienu izdarīt labāk un sasniegt vairāk! Un, ja vēl vienas un tās pašas apņemšanās būs kopīgas mums daudziem, tad katrs jaunais gads var būt tiešām līksmības vērts.
Gribētu piedāvāt piecas lietas, uz ko aicināt latviskas Latvijas domubiedrus. Piecas lietas, ko 2013. gadā censties izdarīt labāk. Tās ir lietas, kas atkarīgas tikai no mums pašiem, līdz ar to būs liegtas iespējas atrast vainīgos kaut kur citur, ja neizdosies. Tātad piecas kopīgas apņemšanās 2013. gadā.
1. Būsim īpaši izpalīdzīgi un atbalstoši ģimenēm ar maziem bērniem!
2012. gadā izdevies būtiski palielināt valsts atbalstu jaunajām ģimenēm ar bērniem. Jau šogad dzimstības rādītāji ir mazliet uzlabojušies, un tam vajadzētu turpināties arī jaunajā gadā. Un tomēr izšķirties par ģimenes pieaugumu nozīmē atteikties no daudz kā – no materiāliem labumiem, no brīvā laika, no enerģijas, kas jāveltī bērniem, no miega, no iespējām izklaidēties un baudīt daudzus citus labumus. Es gribētu, lai jaunajām māmiņām un tētiem mēs liktu saprast, ka novērtējam viņu izvēli un esam gatavi vienmēr palīdzēt.
Palaist priekšā rindā grūtnieces un māmiņas ar bērniem; izlīdzēt ar transportu; iespēju robežās piedāvāt materiālu palīdzību vai palīdzību praktiskos darbos; būt īpaši pieklājīgiem, iecietīgiem un pretimnākošiem; dot atlaides savstarpējos darījumos; atcerēties apsveikt svētkos un sūtīt labus vēlējumus arī tad, ja māmiņa sen nav redzēta ierastajā draugu lokā; jaunajām ģimenēm vienmēr piedāvāt sēdvietas, ja to skaits ir ierobežots... citiem vārdiem, likt justies jaunajām māmiņām un tētiem īpašiem.
Daudz esmu dzirdējis viedokli, ka bērniņi ģimenē ir dārgs prieks. Ne visi varot atļauties, ne visiem šādu iespēju dod arī citi apstākļi. Tad kāpēc īpaši atbalstīt "izredzētos"?! Tā nav pareiza domāšana. 95 % no man zināmiem jaunajiem vecākiem nav nekādi bagātnieki. Lielākai daļai bērni nozīmē lielu pašaizliedzību. Īpaši sievietēm. Protams, ģimene bauda arī neizsakāmu prieku un gandarījumu. Tā gūst labumu par savām pūlēm. Bet labumu gūstam arī mēs visi. Skatoties ļoti sausi, tiek audzināti mūsu pensiju pelnītāji, tiek audzināti jaunie izgudrotāji, uzņēmēji, ārsti, skolotāji un citi nodokļu maksātāji. Skatoties dziļāk, tiek turpināta latviešu tauta. Kam vēl, ja ne nacionāli domājošiem latviešiem, vajadzētu šīs ģimenes celt visdižciltīgākajā kārtā?
2. Iespēju robežās iegādāsimies Latvijā ražotu preci!
Bieži dzirdot šo aicinājumu, atskan ironija par braukšanu busiņā "Latvija", staigāšanu tikai pastalās u. tml. Tā ir idejas novešana līdz absurdam, kā rezultātā labumu gūst ārvalstu kapitāls. Protams, daudzas preces (vismaz atbilstošā kvalitātē) Latvijā neražo. Daudzas ir dārgākas nekā ārvalstu. Bet "daudz" nenozīmē "visu". Ir pietiekami daudz gadījumu, kad tieši Latvijas prece ir stipri augstākā kvalitātē, turklāt līdzīgā cenā. Pat ja kvalitāte un cena ir līdzīga, nešaubīgi būtu jāizvēlas vietējā prece.
Cena reizēm ir arguments. Taču ne visiem no mums tik izšķirošs, lai ar dažiem santīmiem nenobalsotu par vietējo ražojumu. Tāpēc aicinājumā uzsveru – iespēju robežās! Ja kvalitāte, maciņa biezums ļauj, tad, izvēloties vietējo, mēs naudu atstājam savas lielās ģimenes ietvaros. Tā atgriežas pie mums caur vietējiem tēriņiem, caur nodokļiem, caur izglītības un veselības sistēmu un rezultātā nonāk mūsu maciņā. Un, kas svarīgi, – arī vēl mūsu bērnu un esošo vai topošo mazbērnu maciņos.
Latvijas šokolāde, cepumi, čipsi, dzērieni, kartupeļi, burkāni, tomāti, gurķi – tā ir ikdiena, bet ir vērts pievērst uzmanību arī Latvijā ražotām koka mēbelēm, elektronikas precēm, kosmētikai, apģērbam...
Šis nevar būt absolūts princips. Bet, ja vien mēs katrs izvēles brīdī šim argumentam pievērstu kaut mazliet lielāku vērību, naudas plūsma, ko atdodam ārzemniekiem, būtu krietni mazāka.
3. Atbalstīsim nacionālistus, pat ja viedokļi reizēm nesaskan!
Latvija būs tikmēr, kamēr pietiekamā skaitā cilvēku būs griba pēc Latvijas mērķa – latviešu tautas, kultūras un valodas attīstības savā zemē. Mēs – nacionālisti – esam dažādi. Atšķiras mūsu uzskati reliģijas, Eiropas lietu, abortu un citos jautājumos. Taču ir mums kaut kas kopīgs – mēs gribam, lai Latvija būtu latviska. Kamēr mūsu strīdi patiesi ir pakārtoti šim mērķim, ar mums nekas slikts nevar notikt. Taču, ja zustu šis mērķis, tad ikviena nākamā izvēle vestu uz bezizeju.
Tāpēc uzdevums numur viens – lai ir savstarpējs atbalsts un kopība, nevis tās lietas, kas mēdz mūs šķelt! Ja būs otrādi, tad nav iespēju nacionālajai idejai turēties stiprai.
Sadarbosimies un neapkarosim cits citu, pat ja viedokļi dažādās problēmsituācijās atšķiras! Lai ekonomiski labēji domājošs nacionālists vispirms roku padod nacionālistam, kurš domā kreisi, nevis labējam kosmopolītam! Un otrādāk. Mēs nebūsim visi vienādi domājoši un neredzēsim pasauli identiski. Bet svarīgi, lai visi to redzētu un tiektos pēc latviskuma un tas kļūtu par visu lietu mēru.
4. Runāsim labu, iedvesmosim, aicināsim uz darbību, vairosim optimismu...!
Nekas nenokauj spējas un darba sparu tā, kā nokauj īdēšana, nolemtības sludināšana, bezgalīga gānīšanās. Tēlaini izsakoties, Kaspara Dimitera dziesmas ir smeldzošas un skaistas, bet ar tām nevar pārsālīt. Katra mūsu spēkos ir teikt vairāk apņēmības un iedvesmas pilnus vārdus. Mūsu spēkos ir novērtēt labo un rādīt to kā priekšzīmi, nevis tikai čīkstēt un vairot bezcerību.
Gribētu, lai Latvijā vairāk uzņem tādas filmas kā "Rūdolfa mantojums" vai "Sapņu komanda", nevis par padibenēm vai incestu. Mēs esam tas, ko mēs redzam un dzirdam. Runājot labo par Latviju un latviešiem, mēs labo vairojam. Varbūt kādam to būs grūti pieņemt, bet arī bezgalīgi gānot tos, kas mūsu vidū ir turīgāki un veiksmīgāki, mēs liedzam iespējas sev pašiem tādiem būt. Jā, protams, daži par tādiem kļuvuši negodīgā ceļā. Bet kāpēc jācieš visiem? Kāpēc dēstīt jaunatnē tik nepareizo apziņu, ka mums jābūt melniem, maziņiem un kūtriem?
Ne jau obligāti caur mantu, bet visdažādākajās jomās (īpaši sava dienišķā darba un misijas pilnveidē) jāmudina tieksme pēc lieluma un veiksmes. Ir policisti, kas redzot bērnus ceļa malā, aptur mašīnu, paņem viņus pie rokas un palīdz pāriet ielu. Ir pārdevējas, kas apmeklētajam tā uzsmaida un novēl labu dienu, kas siltums saglabājas vēl ilgu laiku. Ir mājsaimnieces, kas Ziemassvētkos izdekorē ne tikai savas mājas, bet arī daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpu vai apdāvina kaimiņus ar gardumu paciņām... Tieksme uz pilnību ir pieejama ikvienam savā vietā un veidā, bet tā prasa zināmu attieksmes veidu.
Rūpēsimies par to, lai mūsu ieraksti sociālajos portālos saturētu vairāk iedvesmas stāstus, priekšzīmes un piemērus, nevis tikai sašutumu un lamāšanos! Runāsim tā, lai mūsu vārdi dotu pamatu izgudrot, strādāt ražīgāk, izglītoties, būt labākiem, nevis krist nomāktībā un pašiznīcībā!
5. Mudini arī citus to visu ievērot!
Ne jau pārmetot, bet liekot aizdomāties. Uzrunājot. Skaidrojot. Katram no mums šim uzdevumam ir pieejami savi līdzekļi, savi talanti un prasmes. Ja varam Lielajā talkā sakopt savas ainavas, tad varam kopt arī to vidi, ko sauc par sabiedrību. Vismaz tuvāko apkārtni. Aicināsim atbalstīt ģimenes ar bērniem! Aicināsim izvēlēties vietējo preci! Aicināsim nacionālistus būt savstarpēji atbalstošiem, arī ja viedokļi nesakrīt visos jautājumos! Aicināsim iedvesmot, vēstīt labu un vairot ticību saviem spēkiem! Mudināsim neapstāties pie sevis, bet radīt dzīvu cilvēku vērtību un ideju strāvu, kas veido mūsu valsti labāku!
Katram no mums ir vismaz trīs ceļi:
• nelikties ne zinis par aicinājumu;
• meklēt attaisnojumus, apstrīdēt, "kasīties par sīkumiem", turpināt kašķi komentāros un visur citur;
• vai vairot šo aicinājumu tā, kā protam un uzskatām par iespējamu. Ne tikai svētku laikā, bet arī ikdienā. Vienmēr, kamēr pietiek apzinīguma, pacietības un ticības!
Lai ar katru nākamo gadu Latvija kļūst arvien stiprāka un labāka!