Jau pirmajā pusgadā Rīgas reģionā tika slēgti pieci maršruti, bet vairāku reisu skaits tika samazināts vai arī tie tika apvienoti. Aug parādi pārvadātājiem. Parādu iemesli ir dažādi, būtiskākie – nelegālie pasažieru pārvadātāji un negodīgie komersanti, kuri brauc ar “neregulāro” pārvadājumu licencēm, viņi “nosmeļ” pasažierus no izdevīgākajiem maršrutiem, degvielas cenu kāpums, šoferi, kas paņem naudu, tomēr neiedod biļeti, pašvaldībām piešķirtie autobusi skolēnu pārvadāšanai, kurus izmanto cilvēki, lai nokļūtu gan darbā, gan kārtotu citas ikdienas vajadzības, kā arī aizvien vairāk cilvēku pārceļas no laukiem uz blīvāk apdzīvotām vietām. Rezultātā cieš tālākais un vientuļākais cilvēks lauku reģionos.
Pēc izmaiņām autopārvadājumos pirmajā pusgadā vasaras periodā pārmaiņas vēl nebija stipri jūtamas, jo cilvēki siltajos mēnešos ir rosīgāki. Tomēr Rīgas plānošanas reģiona Sabiedriskā transporta nodaļai bija jāizstrādā jauna shēma, apvienojot starppilsētu un vietējo autobusu maršrutus, saskaņojot autobusu reisus ar vilciena satiksmi, lai jau rudenī, kad tuvojas ziemas “klusie” mēneši, tiktu pieņemti pamatoti lēmumi par izmaiņām reisos, jo autopārvadātāji brauc, bet parādi aug ģeometriskā progresijā. Nenoliedzami, lai cik rūpīgi tiktu izplānoti maršruti, pārklājot visus stūrīšus reģionos, vienmēr paliks cilvēki, kuri būs “aizmirsti”. Un arī komersants nepalīdzēs šiem cilvēkiem, jo savu naudu skaitīt viņš prot un neizdevīgie maršruti viņam nav vajadzīgi. Tā visa rezultātā pamatoti palielinās neapmierināto cilvēku skaits.
Pašvaldību vadītāji ir pārliecināti, ka vēl samazināt reisus un ieekonomēt neesot iespējams. Arī uzvelt risinājumu pašvaldību pleciem neesot godīgi. Jāķeras klāt nelegālajiem pārvadātājiem, tos stingrāk kontrolējot, jābūt konsekventiem, arī pārskatot un sadalot dotācijas pa struktūrvienībām.
Ir saprotams arī tas, ka vienkāršam lauku cilvēkam ir vienalga, kas viņu nogādā no punkta A uz punktu B un kādu biļeti viņš nopērk. Šeit noteikti varētu jautāt – kur ir iedzīvotāju atbildība, kad vispār netiek ņemta biļete? Kopumā secinājums viens – mēs paši iznīcinām savu labklājību.