"Diena, kad Rūta bija Rihards" un "Diena, kad Kārlis bija Karlīna" tulkotas no dāņu valodas un izdotas LR Labklājības ministrijas (LM) un Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā (ZMP) sadarbības rezultātā. Gribējāt, kā labāk... Bet izrādās, ka sabiedrība uz šiem mācību materiāliem raugās radikāli citādāk, nekā projekta īstenotāji to jelkad varēja iedomāties.
Es patiesi ticu, ka LM pārstāvji neviļus tika maldināti par izdevumu dziļāko jēgu, saņemot vien virspusēju informāciju. Savukārt ZMP pārstāvji acīmredzot izdevumā nespēja saskatīt neko aizdomīgu, kas būtu vērsts pret kristīgajām un ģimenes vērtībām. Vai arī – kaut kas būtu pazudis tulkojumā?
Es šo izdevumu lasīju ar atvērtu sirdi, nemēģinot slimīgi saskatīt tendenciozitāti vai kādu norādi uz homoseksuālisma atspoguļošanu vai atbalstīšanu. Ar nožēlu konstatēju, ka rakstītais un atainotā situācija grāmatu varoņu dzīvē dod pārlieku daudz interpretācijas iespēju. Var jau sacīt, ka katrs interpretē pēc savas inteliģences vai samaitātības pakāpes, bet – lai nu kāds būtu mans prāts, izlasītais mani satrauca.
Projekta autori vēsta, ka "metodiskais materiāls aicina rotaļu un sarunu veidā atvērt bērniem plašākus apvāršņus, atklājot viņu patiesos talantus un sekmējot bērnu vispusīgu attīstību". Izklausās skaisti, bet pēc maniem ieskatiem publiski izplatītais grāmatu raksturojums nesaskan ar grāmatu saturu. Tas vien jau ir mulsinoši. Mums mēģina pasniegt tādu kā "viltoto zaķi".
Atļaušos apgalvot, ka dāņu sabiedrība man ir pietiekami pazīstama, lai nebrīnītos par šādu neviennozīmīgi uztveramu grāmatiņu esamību un to lietošanu mācībās Dānijā. Tas ir Dānijā... Šeit ir Latvija! Un ne viss, "ko redzu kaimiņam esam", arī man ir vajadzīgs.
Manā Latvijā vajag, lai mūsu bērni skaidri apzinās savu identitāti – piederību savai ģimenei, novadam, valstij. Lai ikviens bērns skaidri apzinās sevi kā personību un apzinās savu seksualitāti. Lai tāds sīkums kā viena vai otra apģērba krāsa nespēj viņos radīt šaubas par piederību pie meiteņu vai puiku dzimuma, un patiesībā nedomāju, ka tā mūsu bērnu vidū būtu problēma.
Pat ja tas Eiropas kontekstā ir vecmodīgi, esmu pārliecināta, ka lielākā daļa latviešu, tāpat kā es, vēl arvien vēlas redzēt sievišķīgas sievietes un vīrišķīgus vīriešus. Kādēļ gan lai manus bērnus mācītu "atteikties no iesīkstējušiem priekšstatiem par dzimumam piedienīgu uzvedību"?
Grāmatas satura atbalstītāji var apgalvot, ka, neraugoties uz stereotipiem, arī vīriešiem būs jādara "sieviešu darbi", piemēram, mainot bērnam autiņus vai ēdinot mazuli. Protams. Piekrītu. Tomēr, šīs darbības veicot, vīrietim nav jākļūst par sievieti. Viņš to tikpat labi var izdarīt, atrodoties savā ierastajā tēva lomā, viņam nav jāvelk rozā kleita, jāsauc sevi par mammu un jāmēģina bērnu likt pie krūts! Kādēļ gan grāmatas varonim Kārlim bija jākļūst par meiteni Karlīnu, lai drīkstētu spēlēties ar lellēm? Dzimumu līdztiesības jautājumos svarīgas ir atšķirīgu dzimumu līdzvērtīgas tiesības, nevis abu dzimumu sapludināšana vienā, kā tas mēģināts attainot grāmatās un arī metodiskā materiāla ieteikumos.
Lai arī grāmatu teksts konkrēti nemin neko par viendzimuma attiecībām vai homoseksuālismu, lielākā sabiedrības daļa, pretēji LM un ZMP pārstāvjiem, tieši to starp rindiņām izlasa. Kas mani priecē šī nejaušā skandāla sakarā? Liela sabiedrības daļa apliecināja sev un atgādināja citiem, ka tradicionālā ģimene ir mūsu vērtība!
Manā Latvijā ir vajadzīga sabiedrība ar skaidru izpratni par to, kas ir ģimene, laulība, galvenā sievietes un vīrieša sūtība un uzdevums dzīvē. Tomēr man ir vajadzīga arī izglītota sabiedrība, kas spēj vienlīdzīgi novērtēt padarīto darbu, sasniegumus, vecāku atbildību par bērniem, neņemot vērā dzimumu.
Ja par dzimumu līdztiesību Latvijā līdz šim vispār ir runāts, tad pārāk klusi. Izveidojusies situācija ir lieliska iespēja aizsākt plašas diskusijas sabiedrībā par dzimumu līdztiesību, bet visupirms – pieaugušo, nevis bērnudārznieku vidū.
Mēs, protams, varam apzināt citu valstu pieredzi dzimumu līdztiesību jomā, taču Latvijā mums pašiem jānonāk līdz atziņai, kas mums – sievietēm un vīriešiem – šajā jomā ir vai nav pieņemams un tieši ko no tā mēs vēlamies iemācīt saviem bērniem.
Aicinu ikvienu runāt par sieviešu un vīriešu līdztiesību darbavietās, sabiedriskajā transportā, sporta klubos, mājās pie plīts, ārpus mājas, pļaujot zāli, ministrijās, Saeimā un jebkurā citā tam piemērotā vai visnepiemērotā vietā.
Aicinu Ķekavas novada PII "Bitīte" vadītāju Inesi Sloku atteikties no pilotprojekta turpināšanas un eksperimentiem ar mūsu bērnu identitātes apziņu, ja vien izdotajiem mācību materiāliem nav pārliecinoša kompetentu ekspertu atbalsta.
Par sabiedrībai izprotamām lomu spēlēm!
Par atbilstošu izglītību katrai vecuma grupai!