Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Viņš skaidroja, ka "Žurkas" izrādes iepriekš tapušas pareizajā vietā un laikā, bet šobrīd skatītājiem ir mainījusies izpratne par humoru, kā arī pašiem teātra māksliniekiem šāda veida komēdijas vairs neliekas smieklīgas.

Līdzīgu viedokli paudis arī Nacionālā teātra izpilddirektors Ojārs Rubenis, sakot, ka Latvijā pašlaik neviens režisors nav gatavs strādāt pie augstvērtīgas komēdijas. "Bet, tiklīdz parādīsies kāds režisors labai komēdijai, mēs nevilcināsimies," apgalvoja Rubenis.

Ja lasām uzmanīgi abu Nacionālā teātra vadītāju teikto, grūti ieraudzīt to, ko šim lēmumam piedēvējuši daži viedokļu paudēji, proti, cenzūru un mēģinājumu atteikties no politiskā humora uzvedumiem teātrī vispār.

Apgalvojums par bezgaumīgumu man šķiet vietā un visādi atbalstāms, jo pati piederu tiem skatītājiem, kuri sākotnēji ar nepacietību gaidīja šīs izrādes, lai caur veselīgu humoru, asprātīgiem tēliem un notikumu interpretācijām spētu paskatīties it kā no malas uz valstī notiekošo, tostarp politiskajiem procesiem un visiem labi zināmiem personāžiem.

Taču tā tas bija līdz brīdim, kamēr netika pārkāpta tā smalkā robeža, kad notiekošais uz skatuves radīja iespaidu par vēlmi pasmieties pašiem par sevi, ļaujot skatītājam justies kā daļai no notikumu virknes un, iespējams, kaut kā dziļāk vai asprātīgāk nekā ikdienā uztvert to, ko mums piedāvā nopietnie un nemaldīgie ziņu un analītiskie raidījumi, kuri arī ir baudāmi tikai līdz brīdim, kamēr tiem piemīt sava žanra specifika, no kurām pieprasītākā lieta ir neitralitāte.

Proti, katram žanram ir savas robežas un atšķirīgi spēles noteikumi. Ķezas un problēmas sākas brīdī, kad žanri pārklājas, un es kā skatītāja varu teikt, ka tieši tā notika ar "Žurku".

Iespējams, žanra tīrības ieturēšanā kļūda bija pieaicināt par politisko konsultantu politisko raidījumu vadītāju Jāni Domburu, taču pēdējā izrāde, ko es apmeklēju, vairs neatgādināja to jautro un labdabīgo pasmiešanos pašiem par sevi, kas, izejot no teātra, nerada mieles un kauna sajūtu par savu valsti un valsts vadītājiem. Izrādē ļoti skaidri bija nolasāmi "labie" un "sliktie" personāži un ļoti konkrēts politisks traktējums par norisēm valstī. Un mani nepameta sajūta, ka tas vairs nav teātris, bet skatuve tiek izmantota politisku mērķu sasniegšanai un ideoloģiju popularizēšanai.

Šobrīd vēl ir grūti ieraudzīt Ojāra Rubeņa piesauktos režisorus labai komēdijai, jo labas izrādes veidotājiem ir nevis jājūtas pārākiem un gudrākiem par saviem personāžiem, kurus var vienkārši izņirgāt, bet tiem būtu jāmīl un jāiejūtas savos radītajos un atveidojamajos tēlos.

Zinot sabiedrībā jau gadiem apzināti kultivēto priekšstatu par politiku un valsts vadītājiem kā par nicināmu zagļu un "siles" tīkotāju sugu, režisoram patiesi būtu jābūt īstam baltajam zvirbulim, kurš savus tēlu un izrādi spētu radīt ar labdabīgu un asprātīgu humoru. Taču mākslai neapšaubāmi būtu jābūt tam ideju karognesim, kas spēj šo tautai un sabiedrībai tik nepieciešamo politiskās parodijas žanru radīt citā kvalitātē.

Pirmais, turklāt drosmīgais solis uz nākamo pakāpi ir sperts – iepriekšējā izpildījumā "Žurku" vairs nepiedzīvosim!