Protams, tas būtu pelnījis ko vairāk par triju stundu ekskursiju, taču, kā jau esmu teikusi, apskatītajās vietās allaž ir vērts atgriezties un ieraudzīt ko jaunu.
Vangaži – strauta pļava
Kamēr no tirgus laukuma, kur piestāj maršruta Rīga–Vangaži autobuss, Mārtiņa mašīnā aizbraucam līdz netālajam kultūras namam, esmu paguvusi īsumā uzzināt šīs apdzīvotās vietas vēsturi. Izrādās, ka Vangažu nosaukums cēlies no lībiešu vārda vang, kas nozīmē 'strauta pļava', turklāt 70. gados veiktie arheoloģiskie izrakumi un tajos apkopotie materiāli liecina, ka tagadējā Vangažu teritorijā cilvēki dzīvojuši jau 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.
Tiesa, no tiem laikiem nekādas redzamas liecības nav saglabājušās, taču ir jauki apzināties, ka pilsētas vēsture nav aizsākusies gluži 1957. gadā, kad šeit ieradās pirmie strādnieki un tika uzcelts kultūras nams, kurā nepilnu gadu saimnieko Inguna Zirne. Viņa ar lepnumu izrāda savu saimniecību un stāsta par gaidāmajiem kultūras notikumiem, tostarp – novada svētkiem, kas gan šeit, Vangažos, gan Inčukalnā norisināsies nedēļas nogalē.
Aizstaigājam arī līdz Straujupītei (izrādās, tās krastos līdz Pirmajam pasaules karam atradusies papīra manufaktūra!), kas lepojas ar nelielu ūdenskritumu. Šķērsojot to pa tiltiņu, nonākam mežiņā, kur atrodas divi avoti. Ūdens tajos ir tiešām garšīgs, un, kā saka Mārtiņš, abi avoti ir vietējo iedzīvotāju iecienīta ūdens ņemšanas vieta, turklāt neviens īsti neņemot vērā pēc TV raidījuma "Bez tabu" iniciatīvas veiktos pētījumus par Pierīgas avotiem, jo, kā saka cilvēki, "mans vectēvs šeit ņēma ūdeni, un es arī tā daru".
Straujupītes krastos 19.gadsimtā atradusies papīra manufaktūra, kas darbojusies līdz I Pasaules karam
Blakus Vangažu Kultūras namam pamazām tiek ierīkots laukums, kur cilvēki varēs pulcēties novada svētkos, kad šeit muzicēs tautas mūzikas grupa "Auļi", bet pēc tam paredzēts brīvdabas kinoseanss.
Inguna vēl piebilst, ka ir izsludināts konkurss par piemērotāko laukuma nosaukumu. "Kāds iedzīvotājs iesūtīja nosaukumu, kas sastāv no septiņiem vārdiem, bet tas laikam būs mazliet par garu," smaida Vangažu Kultūras nama direktore un atvadoties parāda nesen sastādītos rododendrus: "Tos iestādīja mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi – katrs pa vienam rododendram. Tagad viņiem pašiem jāpieskata, kā tie aug!"
Pateicoties Vangažu Kultūras nams direktores Ingunas Zirnītes iniciatīvai, ēkas fasādi rotā latvju raksti
Sapnis par savu novadpētniecības centru
Pēc īsā un interesantā ieskata Vangažu kultūras dzīvē dodamies tālāk – uz Inčukalnu. Izrādās, arī šīs apdzīvotās vietas vēsture aizsākusies krietni sen – pirms vairāk nekā 575 gadiem, kad lībietis Hincens šeit izlēņoja zemi no Livonijas ordeņa mestra un deva tai vārdu – Hincenberga. Par Hincenbergas muižas likteni mazliet vēlāk, jo Inčukalnā patiesi netrūkst arī citu interesantu objektu, ko noteikti ir vērts aplūkot.
Ievērības cienīgs ir, piemēram, 1927. gadā celtais tautas nams, kas tapis, pārbūvējot kādreizējo zirgu stalli. Plašā un mājīgā zāle ar it kā velvētajiem griestiem un spožo dēļu grīdu ir mājvieta krietnam pulciņam koru, deju kolektīvu un pūtēju orķestrim, turklāt visi piedalījās tikko notikušajos Dziesmu un deju svētkos. Tautas nams var lepoties arī ar nesen veiksmīgi noritējušo Dziesmu dienu (savulaik šo tradīciju aizsācis komponists un diriģents Emilis Melngailis), ko šogad apmeklējis leģendārais diriģents Edgars Račevskis, un jau trešo gadu notiekot arī Deju diena.
Iepretim tautas namam atrodas kādreizējā pasta ēka, kuras durvis ir viesmīlīgi atvērtas, aicinot iegriezties ikvienu interesentu. Izrādās, ka atvērtās durvis ir kā aicinājums šim namam atrast vadītāju, kas to spētu pārvērst par novadpētniecības centru.
"Pašlaik te esam izvietojuši cilvēku atnestos priekšmetus, grāmatas, rokdarbnieku darinājumus," izrādot plašo kolekciju, aizrautīgi stāsta Inga un piemin ievērojamos novadniekus, kuru šeit tiešām ir daudz: tēlnieks Kārlis Zāle (viņš šeit pavadījis dzīves beidzamos gadus), dzejnieks Jānis Sudrabkalns, gleznotāji Rita Valnere un Eduards Kalniņš, dzejnieks Leons Briedis...
Tagad Straujupītes apkārtne kļuvusi par romantisku un iecienītu pastaigu vietu
Nelielo parciņu pasta ēkas priekšpusē rotā piemineklis, kas veltīts Inčukalna kaujai, kad 1918. gada 31. decembrī un 1919. gada 1. janvārī, lai aizkavētu Sarkanās armijas uzbrukumu Rīgai, Latvijas Zemessardzē bija apvienojušies latvieši, baltvācieši un Baltijas krievu militārā vienība.
"Mēs uzskatām, ka tā bija pirmā kauja par Latvijas neatkarību," ar lepnumu stāsta mani gidi, minot, ka toreiz četras Zemessardzes rotas stājās pretī diviem latviešu sarkano strēlnieku pulkiem. "Pēc smagām cīņām Zemessardzes karaspēks bija spiests atkāpties no Inčukalna stacijas, bet kaujas pie Līgatnes un Inčukalna palēnināja Sarkanās armijas virzīšanos uz Rīgu," vēl piebilst Inga.
Kārļa Zāles mantojums
Ja esat Inčukalnā, noteikti ir vērts iegriezties netālajos kapos, kur vietējie iedzīvotāji ar lepnumu izrāda Kārļa Zāles veidoto pieminekli, kas veltīts 1941. gada 4. jūlijā Raganas kaujā kritušajiem. "Stāsts ir gaužām skumjš: 1941. gada 3. jūlijā kāda Sējas pagasta iedzīvotāja, izdzirdot pa radio skanam "Dievs, svētī Latviju!", mastā uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Par šo noziegumu viņu un viņas māti nošāva padomju okupācijas un čekas pārstāvji, kas panikā atkāpās no Rīgas."
Šis traģiskais notikums izraisījis pamatīgas vietējo iedzīvotāju dusmas, tālab nacionālie partizāni ar padomju varas pārstāvjiem saķērušies nevienlīdzīgā cīņā, un astoņi varoņi krituši kaujā. Godinot bojā gājušo piemiņu, 1944. gada 16. jūlijā Inčukalna vecajos kapos svinīgi atklāts tēlnieka Kārļa Zāles veidots šūnakmens cilnis – sērojošas, pār rožu klēpi noliekušās mātes tēls un vertikāla plakne ar uzrakstu "Par Tēvzemi kritušiem partizāniem. 1941".
Padomju gados pieminekli mēģināts nogāzt un iznīcināt, taču, pateicoties vietējo uzņēmēju atbalstam, tas atjaunots, un nu katru gadu 4. jūlijā inčukalnieši šeit pulcējas uz piemiņas brīdi.
Inčukalna vecajos kapos apskatāma tēlnieka Kārļa Zāles veidotā piemiņas vieta 1941.gada 4.jūlijā Raganas kaujā kritušajiem mežabrāļiem
Muižas vietā – kapi ar stārķa ligzdu
Nevar stāstīt par Inčukalna novadu, nepieminot Hincenbergas muižu, kas diemžēl pilnībā nopostīta 1919. gadā. Turklāt tieši vietā, kur savulaik slējusies lepnā muiža, padomju laikā ierīkota Otrajā pasaules karā kritušo padomju karavīru piemiņas vieta.
"Hincenu dinastija te valdīja līdz 1753. gadam. 1787. gadā Hincenbergas muižu no sievasmātes nopirka bagāts skotu izcelsmes Rīgas tirgotājs Džordžs Rennijs, bet 1852. gadā par muižas pēdējo īpašnieku kļuva barons Maksimiliāns fon Volfs," muižas vēsturi īsumā pārstāsta Inčukalna Tautas nama vadītāja Inga Freimane, piebilstot, ka, lai gan baronam bijuši 11 bērni, Volfu dzimta izmirusi – tai neesot neviena pēcteča. Interesants ir fakts, ka muižā par rēķinvedi un grāmatvedi strādājis pazīstamais latviešu rakstnieks Doku Atis un desmit muižā pavadītajos gados sarakstījis vairākus darbus, tostarp garstāstu "Manas dzīves rīts".
Tagad par to, ka šeit reiz bijusi muiža, liecina vien varenas Holandes liepas un pamatīga lapegle, savukārt no karavīru piemiņas vietas pāri palikusi vien plāksne un piemineklis – tēlnieces Guntas Zemītes veidotā skulptūra, kuras galvu rotā pamatīga stārķu ligzda, bet tās iemītnieki neliekas ne zinis par kārtējiem apmeklētājiem. "Ligzdu vairākkārt ir mēģināts nogāzt, bet tas nav vainagojies panākumiem," komentējot stārķu pamatīgo veikumu, smej mani gidi.
Ceļa otrā pusē atrodas dendroloģiskais parks, kurā augot pat vairāki valriekstu koki, taču šoreiz izlemjam nebrist pa garo zāli, lai tos sameklētu, – vien papriecējam acis ar vēl vienu varenu lapegli, kas labi redzama arī no ceļa.
Netālu no Inčukalna un Vidzemes šosejas atrodas visnotaļ gleznaina ieleja, kur meklējami gan divi avoti, gan Velnala
Velnala un Zviedru priede
Inčukalnieši savu novadu dēvē par zaļajiem vārtiem uz Gaujas Nacionālo parku, un ne velti, jo novadā netrūkst gana daudz skaistu mežu, pļavu un, protams, vairāku aizraujošu dabas objektu. Protams, Latvijā Velnalu ir gana daudz, taču tā, kas atrodas šeit, ir interesanta gan skaistās gravas dēļ, gan tāpēc, ka savulaik tās pakājē esot rīkotas greznas balles, bet pāri gravai vedis gleznains tiltiņš (tam pierādījums ir uz informatīvā stenda apskatāmais J. K. Broces zīmējums, kas tapis laikā, kad viņš dzīvojis Hincenbergas muižā). Protams, tagad ir grūti iedomāties, kā diezgan purvainajā laukumiņā alas priekšā ballējušies smalki ļaudis, bet viss jau var būt...
Starp citu, arī pati ala, kas tiek uzskatīta par deviņpadsmito garāko alu Latvijā, ir gana interesanta un noslēpumaina, turklāt līdz tai tikt var samērā vienkārši, pa ceļam apskatot divus avotus. Leģenda vēsta, ka tie, kuri mazgāsies ar šo avotu ūdeni, saglabās mūžīgo jaunību, savukārt Inga piebilst, ka viņai pazīstami folkloristi šeit mēdz rīkot dažādus rituālus, apgalvojot, ka šī ir enerģētiski ļoti spēcīga vieta. Starp citu, ala iekļauta tūrisma klāstera "Enter Gauja" aplūkojamo objektu sarakstā, turklāt apkārtne pamazām tiek labiekārtota.
Un vēl pa ceļam noteikti der uzmest aci Vilkaču jeb Zviedru priedei, kas aug ceļa malā. Nekas gan neliecina, ka tas ir īpašs apskates objekts, jo tuvējo māju īpašniekam netīkot, ja mašīnas apstājas ceļa malā un priedi fotografē. Tālab neuzzinu, kāpēc to sauc par Vilkaču priedi, taču Mārtiņš izstāsta teiku par to, kāpēc priede iemantojusi nosaukumu "Zviedru priede". Izrādās, zviedru armija, Ziemeļu kara laikā atkāpjoties no Latvijas, ceļa malā iestādījusi priedi ar saknēm gaisā. Tad arī radies teiciens: ja priede sazaļos, Latvijā atgriezīsies zviedru laiki.
Noteikti ir vērts apskatīt Zviedru jeb Vilkaču priedi. Leģenda vēsta: kad koks, kas ticis iestādīts ar saknēm uz augšu, sazaļos, Latvijā atgriezīsies zviedru laiki…
Pa ceļam uz Vangažiem, kur mans ceļojums beidzas, vēl apskatām Vangažu evaņģēliski luterisko baznīcu un nobraucam gar kādreizējās Operas solistes Annas Ludiņas-Pabiānas veidoto mākslinieku dārzu. Tā aizsākums meklējams 1964. gadā, kad dārzā iestādīti pirmie kociņi, un pašlaik to rotājot vairāk nekā 150 koku, kurus stādījuši izcili mākslinieki – operdziedātāja Žermēna Heine-Vāgnere, komponists Raimonds Pauls, dzejnieki Imants Ziedonis un Jānis Peters u.c.
Dārzu tagad pieskatot kaimiņmāju iemītnieki, un to laipni aicināts apskatīt ikviens interesents. Nākamreiz, kad būšu šajā pusē, to noteikti izdarīšu arī es, jo šī vieta ir pievienota manam to Pierīgas vietu sarakstam, kas noteikti jāredz un jāapmeklē.