Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šāds statuss jau ir 18. novembrim un 4. maijam – ja valsts svētki iekrīt svētdienā, tad pirmdiena paredzēta "atiešanai". Ja jubilejas un Jāņi mēdz iekrist dažādās dienās, tad Dziesmu svētku pirmdiena rādās tikpat garantēta kā Otrās Lieldienas.

Ņemšanās ap svētku dienām ir noturīga mūsu politikas tradīcija, it īpaši vēlēšanu gados. Ortodoksu Ziemassvētki, Lāčplēša diena, 8. marts – visi locīti un vairākkārt trenkāti caur Saeimas aparātu. Redzot, cik labi tomēr mūsu dzīvē iekļāvās pēcdziesmusvētku pirmdiena, uz šo jautājumu derētu paskatīties plašāk.

Atrunas brīvdienu saraksta kuplināšanai ir tīri prozaiskas. Budžets vaid par sešiem miljoniem zaudētu ieņēmumu katrā papildu brīvdienā, ministrijas vērtē zudumu kopproduktam ap 0,1%, bet darba devēji visīgnākie – sarēķinājuši 0,4% un vēl činkst par papildu izdevumiem dubultām algām tiem, kuri tomēr strādā. Bet lai mūs nemulsina skaitļi par zaudējumiem, jo nācijas pašsajūtai nevar pielikt cenu birku kā kādai pirtsslotai!

Francijā jau pasen ir 35 stundu darba nedēļa, bez tam ir apmaksāts piecu nedēļu atvaļinājums un vēl krietns ducis brīvdienu. Mēs šai ziņā varētu šamos pārtrumpot, nācijas dzīves kvalitātes celšanai jābūt pirmajā vietā!

Saskanīgākai un harmoniskākai dzīvei par svētku dienām es pasludinātu vēl virkni svarīgu datumu, ievērojot sabiedrības intereses. No vienas puses, tā varētu būt Sveču diena, Ūsiņa diena, Māras diena, Mārtiņi, Miķeļi un vēl kāds ducis svarīgu gada rituma punktu. No otras puses, vēl tak' ir 18. marts jeb Parīzes Komūnas diena un citi nepelnīti aizmirsti datumi ceļā uz gaišo nākotni. Te gan būs drusku jāpiestrādā, jo Grigorija Kotovska dzimšanas diena iekrīt Jāņos, bet Pasaules Demokrātiskās jaunatnes diena – Mārtiņos. Jāapsver variants šādos svarīgos datumos uzreiz dot divas brīvdienas, lai nebūtu lieku strīdiņu.

Vēl par vārdadienām... Brīva pirmdiena būtu jāpiešķir katram, kuram drauga vārdadiena ir piektdienā, bet, ja tā iekritusi svētdienā, tad bez pirmdienas arī brīva otrdiena. Pati šāda draugu saieta piektdiena arī jādod brīva, pagaidām. Ar laiku tam varētu klāt nākt arī ceturtdiena.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jūtos pamatojis virsrakstā likto tēzi – esmu par darbu trešdienās! Protams, ja trešdienā iekrīt kādi no svarīgiem svētkiem, par darba dienu tādā nedēļā varētu noteikt otrdienu. Redzot, cik tūkstošu reāli nevajadzīgu speciālistu katru gadu vēlas gatavot mūsu augstskolas, 48–52 darbdienas gadā mūsu ekonomikai ar laiku būtu pilnīgi pietiekami.

Tāpat apspriežams ir vēl viens aspekts šajā nācijas vienotības veicināšanas plānā. Svētku un saiešanu dalībnieki varētu pārtikt no dziedāšanas un dejošanas vien, un par nosvētītajām bijušajām darbdienām tiem varētu arī neko nemaksāt, bet ko darīt ar tām pensijām? Pensionāriem pieņemts maksāt par mēnešiem.

Piedevām tur ir vēl viena liela netaisnība – šo pirmdien brīvdiena bija visiem, izņemot pensionārus, jo viņiem vispār nav brīvdienu. Finansiāli tas acīm redzot būtu risināms no tās pašas bezgalīgās naudas bedres, no kuras maksā zemniekiem par slapjumu, sausumu un ļaunas acs noskaudumu. Atliek sapīkums par nevienlīdzību, bet to varētu kompensēt ar attiecīgu piemiņas dienu.