Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Drīzāk jāvērtē tas, cik dziļi koncerts ir aizskāris katru klausītāju. Jo klausīties var dažādi – ik pa laikam stāvot rindā pēc alus, vai arī izjūtot dziesmas "līdz kaulam" vai, precīzāk, – līdz zosādai vai asarām. Vai simtgades dziesmu svētku no-slēguma koncerts izdevās īpašs un atšķirīgs no citiem? Gan jā, gan nē. Saturā un vizuālajā noformējumā, protams, bija jauninājumi, arī simtgades apziņa radīja īpaši svinīgu sajūtu. Taču šķiet, ka Dziesmu svētku kodols cauri laikiem nemainās. Kopkora dziedājums vienmēr skan spēcīgi neatkarīgi no tā, kurā gadā tas notiek. Kā ierasts, arī šī koncerta kulminācija bija dziesmas "Saule, Pērkons, Daugava", "Gaismas pils" un "Pūt, vējiņi", kā arī šī koncerta idejiskais noslēgums – "Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš", taču bija arī citi patīkami pārsteigumi. Piemēram, Ērika Ešenvalda jaundarbs "Brīvība", kas veltīts latviešu leģionāriem. Vareni izklausījās Ivetas Apkalnas ērģeļspēle. Manuprāt, tas bija jaunums Dziesmu svētkos. Vismaz es neatceros nevienā noslēguma koncertā dzirdējusi šo bagātīgi skanošo instrumentu.

Īpaši aizkustinošs bija brīdis, kad ērģeļmūzikas pavadībā, Edgaram Račevskim diriģējot, koris izdziedāja lūgšanu "Mūsu Tēvs debesīs". Skatoties uz sirmo diriģentu, atcerējos brāļus Kokarus, Robertu Zuiku un citus dižos diriģentus, kuru vairs nav starp mums. Koncerta idejiskā koncepcija – Latvijas un latviešu tautas likteņa attēlojums cauri laikiem – runā par laika ritējumu. Vienu no spēcīgākajām sajūtām, ko deva koncerts, var ilustrēt ar vārdiem: "Tā nav asins, kas dzīslās tev plūst, tas ir laiks." Teju visās dziesmās varēja nolasīt vēstījumu: plūst laiks, bet ir vērtības, kas nemainās. Mīlestība ("mīla ir kā uguns"), brīvība ("vēl cīņa pret tevi nav nobeigta"), arī Dziesmu svētki ("mūžam Dziesmu svētkos nāks meitene baltās zeķēs") un dziesmu zelta fonds ir mūsu tautas nemainīgās vērtības. Šajā reizē trīs koncerta dziesmas – "Lauztās priedes", "Manai dzimtenei" un "Saule, Pērkons, Daugava" – tika dziedātas divreiz. Kā vēstījums no nākotnes koncertā izskanēja Ineses Zanderes vēstule no bērniņa, kurš vēl nav piedzimis. Tā noslēdzās ar vārdiem: "Latvijā. Dziesmu svētkos. Gaidiet mani, es būšu."

Latviešiem Dziesmu svētki nav tikai laba laika pavadīšana. Mums ir daudz nopietnu dziesmu, tās ir kā lūgšanas, kurās savijas dzīves lielie jautājumi. Atrodoties skatītāju rindās kopkora priekšā, gribot negribot nākas par šiem jautājumiem domāt, pieslēgties dziesmu enerģētiskajam laukam. Tas ir kaut kas pretējs ikdienišķajam prāta stāvoklim, kad domājam pārsvarā par praktiskām lietām. Dziesmu svētki ir iespēja sajust sevi kā daļu no veseluma, daļu no mūžības. "Kaut varētu vienmēr tā stāvēt, starp mirkli un mūžību," dzied Renārs Kaupers, un tieši tā liek justies kopkora dziedājums, kad klausies tajā ar atvērtu sirdi.