Tā kā toreiz biju koristu rindās, labi atceros šo emocionālo mirkli, kad tūkstošiem koristu, iepriekš nesamēģinot, izcili atskaņoja šo vienu no skaistākajiem latviešu kormūzikas skaņdarbiem. Pateicoties Latvijas Televīzijai un daudzu cilvēku atmiņām, šis vienreizējais un tiem laikiem gandrīz neiespējamais notikums ir iemūžināts TV lentē (ikviens interesents to var noskatīties "Youtube"), un daudzi to pelnīti uzskata par teju vai Atmodas sākumu. Par aizliegumu Mednim ieņemt goda virsdiriģenta posteni klīst visādi nostāsti; tas, ko esmu dzirdējusi es, ir šāds – 1985. gadā šo godu piedāvāja gan Mednim, gan Leonīdam Vīgneram, kurš dažādu apstākļu dēļ no diriģēšanas esot atteicies... Katrā ziņā, labi atceros to, kā pēc noslēguma koncerta kopmēģinājuma gājām pie svētku režisora lūgt, vai tomēr varētu atļaut Haraldam Mednim diriģēt. "Ja viņu izsauks koristi paši, tad – jā!" skanēja atbilde. Tālākais jau ir zināms. Tagad "Gaismas pili" varam dziedāt brīvi, un šķiet, ka ikviens diriģents, kuram šo Vītola skaņdarbu uzticēts diriģēt, uzskata to par lielu godu.
Tiesa, "Gaismas pils" nav vienīgais savulaik aizliegtais skaņdarbs – līdzīgs liktenis 2013. gada Dziesmu svētkos piemeklēja koristu iemīļoto Raimonda Paula un Jāņa Petera dziesmu "Manai dzimtenei", jo kādam no virsdiriģentiem bija šķitis, ka nav jādzied nedz par Piekto gadu, nedz asins lietu. Tiesa, "Manai Dzimtenei" toreiz bija pirmā dziesma, kuru lielais kopkoris nodziedāja svētku noslēguma koncerta sadziedāšanās daļā, kad uz lielās skatuves juku jukām bija sajaukušies dziedātāji un koncerta klausītāji.
Salīdzinot šīs abas epizodes, man prātā ienāca vēl viens salīdzinājums: ja toreiz, 1985. gadā, koristi gāja un darīja, tad 2013. gadā, uzzinot, ka aizliegts izpildīt "Manai Dzimtenei" (būsim korekti – to «tikai» izņēma no noslēguma koncerta repertuāra), presē bija lasāmi sašutuma pilni raksti, koristi "pacepās" komentāros, jo, šķiet, ne "Facebook", ne "Twitter" nebija uzņēmis tādus apgriezienus kā beidzamajos gados, un ar to arī viss beidzās. Tāpēc rodas gluži loģisks jautājums: ja arī šogad no repertuāra pēkšņi tiktu izņemta kāda koristu iemīļota dziesma, piemēram, Raimonda Tigula "Dod, Dieviņi" vai Mārtiņa Brauna "Saule, Pērkons, Daugava", vai koristi celtos, ietu pie koncerta režisoriem, virsdiriģentiem, programmas sastādītājiem un teiktu: "Mēs gribam šo dziesmu dziedāt, un mēs dziedāsim! Un mums ir vienalga, ka jums un jums tā nepatīk! Jo – tie ir MŪSU svētki!" Jūs tam ticat? Es – jā! Tāpēc – uz tikšanos kādā no šo svētku koncertiem, kur varēsim sadziedāties, baudīt un priecāties!
29.06.2018 14:31
Komentārs. Par brīvību savā izvēlē
Autors Una GriškevičaŠonedēļ un nākamnedēļ tik aktuālo Dziesmu un deju svētku kontekstā atmiņā atausa vairāk nekā trīsdesmit gadu seni notikumi – tālais 1985. gads, kad XIX Dziesmu svētkos leģendārais diriģents Haralds Mednis, spītējot tā laika svētku rīkotāju aizliegumam, tomēr kāpa virsdiriģenta tribīnē, lai pēc koristu pieprasījuma diriģētu Jāzepa Vītola dziesmu "Gaismas pils" ar Ausekļa vārdiem.