19.06.2018 07:44

Mārcis Bendiks. Pecunia non olet jeb Nauda nesmird

Autors  Mārcis Bendiks, publicists
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Mārcis Bendiks. Pecunia non olet jeb Nauda nesmird publicitātes

Jampadracis ap bankas "AB LV" darbiem un nedarbiem, dzīvi un nāvi beidzot ievirzījies nākamajā cēlienā. Pēc ilgām un grūtām pārdomām fuktuks (Finanšu un kapitāla tirgus komisija – FKTK) nācis klajā ar Zālamana cienīgu lēmumu: banku izlaupīšanai likvidatoriem šoreiz neatdos, bet pašlikvidācija arī gluži nesanāks – būšot cieta kontrole, lai slikta nauda nesamaitātu mūsu sterilo finanšu sistēmu.

Februāra vidū, pēc FinCEN (Financial Crimes Enforcement Network – Finanšu noziegumu apkarošanas tīkls) vēstules saņemšanas, valdība pēkšņi atjauda, ka lielāka posta mūsu valstij nav kā sveša nauda. Tas arī lieliski saskan ar mūsu pašu senu gudrību – kas bez biksēm, tas bez bēdām. Visādu "nerezidentu" un "čaulu" nauda jāmēž ārā ar skubu un ļaunuma centrs jāklapē ciet!

Tad nu sākās tāda kā ņaudēšana, tāda kā rūkšana: kā tad ar tiem mūsdienu mākslas projektiem tagadiņ būs? Kā zināms, "AB LV" bija no viens lielākajiem mākslas mecenātiem valstī, paralēli tam, ka arī nodokļos maksāja vēl desmitiem miljonu. Arī šeit atradās risinājums. Sākās kaunināšanas kampaņa, sak, kādi gan tumsonīgi un pat nodevīgi ir tie tipi, kas saņem finanses saviem projektiem no tik smirdīgas akas! Un vispār – nauda tak esot viena šmucīga substance!

No antīkiem laikiem gan nāk cita gudrība – pecunia non olet, kas burtiski nozīmē 'nauda nesmird'. Kā tad īsti ir – smird vai nesmird?

Augšminētais teiciens tiek pierakstīts imperatoram Vespasiānam, kurš tā esot atbildējis dēlam Titam par urīna izmantošanas nodokli no publiskajām čurātavām Romas Cloaca Maxima sistēmā. Uzsveru: atšķirībā no pašreizējā priekšstata, ka nauda jāņem no čurātājiem, Vespasiāna nodokli maksāja urīna lietotāji, jo tā bija svarīga izejviela amatniecībā – ādu miecēšanā, audumu krāsošanā u.c.

Šo ekosistēmu apmaksāja tā laika industrija, nevis spiedīgos apstākļos nonācis garāmgājējs. Imperators pamatoti uzskatīja, ka nauda nesmird, ja reiz tā iet caur valsts kases šķīstītavu. Šis lai arī ir mums skaidrs paraugs, kā smirdīga nauda kļūst tīra. Lai no kādas kloākas iepeldējusi, tā VID svēto liesmu ārdēta iznāk atkal saulītē kā balta līgava.

Kā tad vispār daiļās mākslas tiek pie sabiedriska finansējuma? Ceļi lielākoties ir divi. Daļu no aprēķinātā peļņas nodokļa uzņēmējs var novirzīt "pa taisno", ziedojot organizācijām, kas atbilst šim nolūkam. Savukārt nodokļu naudiņa nonāk Valsts kasē. Tur pa priekšu ir šķīstītava, tad usuška – utruska dažādos nemaskētu liekēžu un kautrīgu zaglēnu kantoros. Ja kas paliek pāri, to var novirzīt tiem pašiem mākslas projektiem. Tiesa, summa būs krietni mazāka, toties nekādas smakas, piedevām procesā paši dalītāji aromatizēsies.

Ņemšanās ap bankas pašlikvidācijas atļaušanu vai neatļaušanu ir rezultējusies ar jaunu konstrukciju, proti, tiks taisīta tāda kā pārvietojama naudas attīrīšanas iekārta, līdzīgi, kā ar tām cūku dedzinātavām Āfrikas cūku mēra ierobežošanai. Likvidatori ņems katru liemeni, tas ir, klienta kontu, apostīs un rādīs kontrolieriem, tie savukārt šaubīgos gadījumos taisīs analīzes.

Tad arī izšķirsies, kas uz desu cehu, kas uz krāsni. Tīrie klienti kādreiz tiks pie naudiņas, netīrie – pie gandarījuma. Jo atšķirībā no cūkām, kas švirkstēdamas aiziet debesīs, netīrā nauda nonāks tajā pašā usuškā – utruskā, kuru jau iepriekš apskatījām, un pārpildīs iestādes ar burvīgu aromātu.

Likvidatori šoreiz lai pērk savus Chanel №5 vai trīskāršo par sūri grūti ietaupīto. A kam tagad viegli!