Vesthailendas ceļš ved virzienā uz ziemeļiem no Glāzgovas piepilsētas Milngavi (Milngavie) līdz pat Fortviljamai (Fort William), kas atrodas Lielbritānijas augstākā kalna Nevisa (Ben Nevis; 1334 metri) pakājē. Ceļvedī teikts, ka šī ir Skotijas pirmā oficiālā un vispopulārākā garā pastaigu taka, kas dibināta 1980. gadā.
Distances garums ir 96 jūdzes jeb 153 kilometri, ko tūrisma ceļvedis rekomendē noiet astoņās dienās, taču veiklākie pieveic pat piecu dienu laikā (jāpiebilst, ka "veiklākie" šajā gadījumā nozīmē tos, kuriem nav jānes uz muguras smagās somas ar visu iedzīvi, teltīm utt.). Mēs šo ceļu ar visām savām lielajām mugursomām pieveicām nepilnās sešās dienās, jo laiks bija ierobežots. Šā iemesla dēļ diemžēl nepaspējām uzkāpt Nevisa kalnā, ko ļoti gribējām.
Laikapstākļi – veiksmes spēle
Doma par The West Highland Way mums ar vīru bija jau sen. Pavasara sākumā veiksmīgi nopirkām lētās aviobiļetes un maija vidū savu sapni īstenojām. Plecos mums bija mugursomas ar visu nepieciešamo sešām dienām dabā (telts, guļammaisi, pārtika, apģērbs, apavi utt.), un mēs devāmies uz Milngavi, kur atrodas Vesthailendas ceļa sākuma punkts. Rēķinājāmies, ka šejienes daba un neprognozējamie laikapstākļi var mūs nelutināt – lietus un stiprs vējš ir normāla Skotijas dabas sastāvdaļa. Tomēr mums neticami laimējās, jo visas dienas bija siltas, lietus mazliet uzrasināja vien pārgājiena otrajā dienā. Nebija nedz stipra vēja, nedz miglas, nedz arī knišļu, kas tik ļoti būtu apgrūtinājuši ar savu klātbūtni un ko savā ceļā nākas piedzīvot daudziem Vesthailendas ceļa gājējiem.
Pirmo nakti pārlaidām Milngavi pilsētiņā, golfa laukuma malā, lielu rododendru krūmu ielokā, jo otrā rītā pirms došanās ceļā mums vajadzēja nopirkt gāzes baloniņu prīmusam, kā arī ceļotāju pases, kurās savākt zīmodziņus, līdzīgi kā tas notiek Santjago ceļā. Zīmogus pasēs iespiež pabos vai viesnīcās, kas sanāk pa ceļam. Sasniedzot pārgājiena finišu, zīmodziņiem pilnā pase kalpo kā apliecinājums par ceļa veikšanu, un gājējam piešķir speciālu sertifikātu. Iegādājāmies arī Vesthailendas ceļa maršruta karti, bet, ja negribas maksāt 10 eiro, bez tās var arī iztikt, jo takas un celiņi visur ir marķēti, tā ka apmaldīties ir diezgan neiespējami.
Ēdienu gatavojām uz prīmusa.
Skotijas krāšņā daba
Pirmā diena bija brīnišķīga – spoži spīdēja saule, turklāt visa ceļa garumā tā spīd aizmugurē, nevis tieši sejā. Šīs maija dienas Skotijā mums patrāpījās tik siltas, ka mierīgi varējām iet šortos un krekliņos. Vesthailendas ceļa sākuma posms mazliet atgādināja parku, bet pēcāk tas jau aizvijās cauri pļavām un ganībām, parādījās reljefs, kāpumi augšup un lejup, ko ar smagajām somās plecos, protams, jūt visai manāmi. Ceļā mēs pamanījāmies arī mazliet paslēpņot, tomēr šoreiz geocaching nebija prioritāte.
Parādījās arī pirmie lielie kalni. Maija vidū kalnu galotnēs vēl daudzviet saglabājies sniegs. Mani apbūra brīnišķīgā Skotijas daba – visapkārt viss tik zaļš un ziedošs, visās malās dzied putni. Dažu putnu – cīruļa, čuņčiņa, strazda, dzeguzes, lakstīgalas – balsis es atpazinu, bet daudzu krāšņās dziesmas man bija svešas. Pārsteidza, ka Skotijā savvaļā aug narcises un prīmulas. Ciematiņos pie mājām koši rozā ziedu ķekariem ziedēja ķirši. Daudzviet pļavas bija kā nosētas ar ziliem zvaniņiem. Malu malās, sevišķi kalnos, spilgti dzelteniem ziediem ziedēja skaisti košumkrūmi, bet mežos daudzviet auga bagātīgi melleņu puduri – to kuplie krūmi vietām pārsniedza pat pusmetra augstumu. Laimīgi tie ceļinieki, kuri šo ceļu mēros jūlijā un varēs pieēsties mellenes!
Nekur nemanījām ceriņus, kas tieši tobrīd pilnā plaukumā ziedēja un smaržoja Latvijā. Tā vietā visur – ciemos, mežos, ceļa malās – auga dažādu izmēru rododendri, sākot no maziem krūmiņiem un beidzot ar milzu krūmiem. Daudzi jau ziedēja vai taisījās uz ziedēšanu. Kalni gandrīz visur bija noauguši ar viršiem; varu iedomāties, cik kolorīti šeit izskatīsies vasaras beigās, kad tie ziedēs un kalnu nogāzes krāsosies maigi violetos toņos.
Maija vidū kalnu virsotnēs vēl ir manāms sniegs.
Mazajos ciematiņos pamanījām, cik saudzīgi Skotijā izturas pret dabu un cik rūpīgi apsaimnieko atkritumus – visur izvietoti atkritumu šķirošanas konteineri. Arī visa pārgājiena garumā ļoti maz kur varēja redzēt, ka būtu piemēslots vai nekopts, vien pa kādam papīriņam, kas ceļiniekam droši vien izkritis nejauši.
Maija vidus ir laiks, kad Skotijas kalnu pļavās ganās lērums aitu, un katrai apkārt spriņģo pa jēriņam. Visapkārt pļavās un kalnos dzirdama aitu un jēriņu blēšana. Daudzviet sanāk šķērsot aitu ganības, ieejot un izejot no ganību teritorijas pa stingri aizveramiem vārtiņiem.
Interesanti šķita ar žogiem apjoztie nelielie egļu, priežu un lapegļu mežiņi. Kādā ciemā vietējam kungam pajautājām, kāpēc tā – vai tiešām tūristu dēļ, lai tie nepiemēslo mežus? Izrādās, nē. Tas tiekot darīts briežu dēļ, lai pasargātu kociņus no apskādēšanas. Skots minēja arī īpaši aizsargājamas skotu priedes. Mums gan tās izskatījās pēc pilnīgi parastām priedēm. Bet briežus mēs tiešām redzējām, tā ka skots nebūs mānījies.
Nakšņošana kalna galā pie Lomonda ezera
Ceļā sastapām un runājāmies ar daudziem citiem gājējiem. Ja vien tie nebija skoti, saprasties varēja viegli. Ar skotiem sākumā nebija tik vienkārši, jo viņu angļu valoda stipri atšķiras no mums zināmās un daudzi vārdi tiek izrunāti pilnīgi citādi. Satikām diezgan daudz vāciešu, arī ceļotājus no Šveices un Nīderlandes. Vāciešiem un nīderlandiešiem šis esot ļoti iecienīts ceļojumu galamērķis. Krievu valodu ceļā gan nedzirdējām.
Interesanti, ka daudzi ceļinieki šo pārgājienu veic vienatnē. Arī meitenes. Lielas somas plecos – redzams, ka nenakšņos viesnīcā, bet nes visu savu iedzīvi uz muguras. Tā nu mēs visi gājām – kā tādi gliemezīši ar mājiņu uz muguras.
Pārgājiena pirmā diena mums noslēdzās vēlu vakarā pēc vairāk nekā 30 nosoļotiem kilometriem. Daudzi ceļa veicēji izvēlējās nakšņot pirmajā kempinga ciematiņā Draimenā (Drymen), bet mēs devāmies tālāk, sasniedzot Lomonda jeb Lohlomonda (Loch Lomond) ezeru. Mūsu mērķis bija tikt līdz 361 metru augstajam Konika kalnam (Conic Hill) un nakšņot šā kalna virsotnē, savā "tūkstošzvaigžņu viesnīciņā". Tas bija fantastiski! No rīta pamostoties un izlienot no telts, pavērās brīnišķīgs skats – visapkārt kalni, lejā ezers un Balmahas ciemats, uz kuru tad arī pēc brokastīm devāmies. Balmahā saņēmām jau trešo zīmogu savās ceļotāju pasēs. Pirmās dienas paiet, mērojot garos kilometrus pa Skotijas zemieni jeb Lowlands. Elpu aizraujošie kalni un augstiene jeb Highlands sekoja pēc tam.
Nakšņojām kalna virsotnē, tūkstošzvaigžņu viesnīcā.
Kalniem pāri
Nākamās pāris dienas Vesthailendas ceļš veda gar gleznainā Lomonda ezera krastu. Tas ir Lielbritānijā lielākais ezers. Pasakaini skaists no visiem skata punktiem. Fantastiskā daba visapkārt un ceļojuma iespaidi lika aizmirst par smago somu plecos.
Vesthailendas ceļi un celiņi ir ļoti dažādi. Ir vietas, kur jārāpjas pa klintsbluķiem, šur tur jāšķērso strauti un upītes, jālec pa akmeņiem. Citviet taciņa ved stāvā pakalnītē vai jāpārvar lielāki kalni. Labs kardiotreniņš! Tikai kājas gan tā nedomā... Trešajā dienā dažāda veida sāpes bija izpletušās jau pa visu rumpi tā, ka vakaros, ielienot teltī un beidzot nonākot horiziontālā stāvoklī, muskuļi pat lāgā nespēja atslābt, tikai ziņoja, ka viss smeldz un sāp.
Maija naktis Skotijā ir vēsas. Pa dienu, kamēr saule augstu, ir silti, pat karsti, bet vakaros, kolīdz tā pazūd aiz kalniem, uzreiz kļūst auksts. Satiktie skoti zināja teikt, ka vēl pirms divām nedēļām te esot snidzis.
Ceļa pēdējos posmos kļuva problemātiskāk ar teltsvietas atrašanu. Gājēju, kuri, tāpat kā mēs, ceļoja ar teltīm, bija padaudz, turklāt sastapām arvien vairāk tādu, kas Vesthailendas ceļu veic pretējā virzienā. Līdz ar to, tuvojoties vakaram, visas daudzmaz līdzenās un sausās vietas, kur uzsliet telti, jau bija aizņemtas. Pēdējo nakti nakšņojām aitu ganību teritorijā. Telts, ugunskurs, noskaņa... Izrādās, aitām arī patika, jo naktī tās bija gulējušas blakus mūsu teltij.
Viens no pēdējiem pārgājiena posmiem prasīja īpašu izturību un pacietību – piektajā dienā bija jāpārvar Devil's Staircase jeb Velna kāpnes. Tas ir stāvs kāpiens kalnā, pēc tam – ilgs kāpiens lejup. Un abos virzienos kāpt bija grūti. Šī vieta palikusi atmiņā ar fantastisko skatu, veroties no virsotnes uz leju, kā arī ar bariņu sportisku dāmu, kas aizrikšoja mums garām, spirgtas, smaržīgas, tikko no viesnīcas, atpūtušās un svaigi izmazgātiem matiem, ar mazām mugursomiņām plecos. Sajutāmies smagnēji...
Lomonda ezers ir skaists no visiem rakursiem.
Kas ceļiniekam mugursomā
Par ūdens trūkumu The West Highland Way ceļā nav jāuztraucas – tur, kur sākas kalni, visur ir pieejami strautiņi ar aukstu dzeramo ūdeni. Varējām vārīt kafiju un tēju katru rītu un vakaru. No mājām līdzi bija paņemti gaļas konservi, griķu un auzu pārslas, žāvēti augļi un rieksti, cietais siers, mazas, žāvētas desiņas, kāds batoniņš, kafija, tēja, ko vārīt uz prīmusa. Ik pa laikam nonācām kādā ciematiņā, un labākajā gadījumā tur bija viens veikaliņš, kur nopirkt ko ēdamu, vai vismaz kempings, kur varēja izmantot labierīcības un nomazgāties.
Parasti visi ceļinieki satikās kādā krodziņā, kur atvilka elpu pēc garajām jūdzēm, atpūtināja kājas, iedzēra pa alus kausam, aprunājās ar citiem gājējiem un turpināja ceļu. Interesanta lieta bija šur tur ceļmalās (arī kalnos!) izvietotās pašapkalpošanās "tirgotavas" ar uzrakstu "Honesty Box" – aukstumkaste, kurā ielikts ūdens, saldējums, alus vai limonāde. Klāt cenrādis un kastīte naudai. Esi godīgs – samaksā, ņem un turpini ceļu.
Pārgājiena pēdējās dienas bija fiziski visgrūtākās. Lai arī somu svars bija samazinājies, jo pārtikas krājumi gājuši mazumā, pēdējais Veshailendas ceļa posms bija ļoti kalnains.
Ļoti svarīgi ir nodrošināties ar ērtiem apaviem un pietiekami siltām drēbēm nakšņošanai. Tā kā es biju paņēmusi pārāk vasarīgas un plānas bikses, nakšņošana man bija kā ģeorallijā – uzvilkt mugurā un kājās visu, kas ir, un aši līst guļammaisā. Divatā, protams, ir siltāk. Svarīgi ir arī rezerves zeķu pāri. Pārgājiena laikā mēs bieži apstājāmies, lai novilktu un pažāvētu zeķītes un uzvilktu sausas.
Cenas Skotijā ir mazliet augstākas nekā Latvijā, bet, ja lielāko daļu pārtikas ņem līdzi, kā arī nakšņo pats savā teltī, ceļojuma budžets ir demokrātisks.
Skotija, mēs nāksim atkal!
Sestās dienas priekšpusdienā ar sāpošām kājām, taču laimīgi sasniedzām finišu – Fortviljamas pilsētiņu. Saņēmām sertifikātu par pieveikto ceļu, nofotografējāmies un devāmies meklēt dzelzceļa staciju, lai nopirktu biļetes uz Glāzgovu. Nākamajā rītā mums bija agrais lidojums uz Latviju, tāpēc nakti pavadījām lidostā.
Vilciena biļete četru stundu braucienam no Fortviljamas uz Glāzgovu maksāja aptuveni 30 eiro katram. Sēdējām vagonā, pa logu vērojām garām skrienošos skatus, kalnus, ielejas, vietām redzējām The West Highland Way posmus, ko atpazinām. Vilcienā ir gan galdiņi, gan tualetes, un pasažierus kā lidmašīnā apkalpo stjuarte, piedāvājot dzērienus un uzkodas. Šķita jocīgi, ka kalnu apvidos, kur nav pat lāgā ciematu, ir vilciena stacijas. Un katrā kāds iekāpa vai izkāpa.
Uz Skotiju noteikti brauksim vēl kādreiz. Ir jāredz gan pilis, gan Edinburga, gan Lohnesa ezers un daudz kas cits no Skotijas dabas burvības. Un, pats galvenais, jāuzkāpj Nevisa virsotnē, ko šā ceļojuma laikā diemžēl nesanāca īstenot. Šo sapni īstenosim nākamreiz.
Ceļu no Fortviljamas uz Glāzgovu mērojām četras stundas ilgā braucienā ar vilcienu.
