26.05.2018 14:31

Jānis Vanags: Tā nekad iepriekš nav bijis

Autors  Liene Ozola, "Kodols"
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Jānis Vanags: Tā nekad iepriekš nav bijis Uldis Muzikants

Piektdien Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskapam Jānim Vanagam aprit 60 gadi, taču tas nebūt nav vienīgais temats, par ko runāt intervijā, jo aktualitāšu saistībā ar baznīcu ir daudz.

Viena no tām ir Saeimā šobrīd iesniegtais likumprojekts, kurā plānots pašlaik spēkā esošo Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas likumu papildināt ar preambulu. Tajā būtu noteikts gan tas, ka valsts atzīst luteriskās baznīcas nepārtrauktību Latvijā, gan tas, ka tā izveidojusies luteriskās reformācijas kustības ietvaros 16. gadsimtā, darbību sākusi pirms Latvijas valsts dibināšanas un nepārtraukti darbojusies Latvijā arī okupāciju laikā.

– Kāds bija šā likumprojekta iesniegšanas mērķis?
– Likumprojekts tika ierosināts nevis preambulas dēļ, bet lai samazinātu birokrātisko slogu un valsts jaukšanos baznīcas iekšējās lietās. Līdz šim Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas satversme, draudzes un amatpersonas ieguva likumīgo statusu tad, kad tās reģistrēja Uzņēmumu reģistrs. Mēdza gadīties, ka tas skaidroja mūsu satversmi citādi, nekā tā domāta. Tādēļ paredzēts, ka turpmāk baznīcas statuss tiktu noteikts ar šo likumu un satversme kā iekšējās tiesības būtu pašas baznīcas ziņā. Arī ziņas par draudzēm sabiedrība turpmāk saņemtu nevis no Uzņēmumu reģistra, bet no bīskapa vai viņa pilnvarota baznīcas darbinieka.

No valsts puses būtu vajadzīgs tikai kāds, kurš sabiedrībai paziņo par pašu bīskapu iecelšanu. Ir ierosināts, ka to darītu Valsts prezidenta kanceleja "Latvijas Vēstnesī". Tāda kārtība jau 10 gadus darbojas valsts attiecībās ar Katolisko baznīcu. Mēs vēlamies tādu pašu.

Protams, kad likums tiek atvērts, ir iespēja tur palabot arī citas lietas, piemēram, radīt juridisku pamatu, lai apvienotos ar Vācu evaņģēliski luterisko baznīcu Latvijā un vēl pilnīgāk atjaunotu stāvokli pirms 1940. gada. Taču galvenais bija šis.

– Vai tāpēc, lai nostiprinātu baznīcas šķirtību no valsts?
– Jā, tieši tā. Lai valstij pēc iespējas mazāk būtu jāiesaistās baznīcas lietās. Pilnīgi pretēji tam, kā izskanējis publiskajā telpā – it kā baznīca censtos valsti ievilkt savu iekšējo lietu kārtošanā.

– Un par likuma preambulu?
– Tā tika sastādīta pēc Latvijas Republikas Satversmes preambulas parauga, un tajā nekas netiek noteikts no jauna. Ir tikai uzskaitīti vēsturiski fakti un juridiski principi, kas jau šobrīd ir spēkā. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) sākotne meklējama 16. gadsimta reformācijas notikumos Rīgā un Livonijā. Dažādās formās tā ir pastāvējusi gan vācu, gan poļu, gan zviedru, gan krievu cara laikos, gan arī Latvijas Republikā. Tā turpināja darboties padomju okupācijas gados un tagad, atjaunotās neatkarības laikā. Latvijas valsts dažādos tiesību aktos vairākkārt apstiprinājusi Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas tiesisko statusu un pašnoteikšanās tiesības.

Arī pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Republika atzina tās nepārtrauktību Latvijā un to, ka LELB ir vienīgā tiesību pārmantotāja tai baznīcai, kas Latvijā darbojās līdz 1940. gadam. Tas notika jau 1991. gadā. Preambula to tikai apstiprina.

Izstādē “Eņģeļu salidojums” kopā ar gleznotāju Juri Jurjānu.Izstādē “Eņģeļu salidojums” kopā ar gleznotāju Juri Jurjānu.


– Vai kādam ir radušās šaubas par baznīcas nepārtrauktību?
– Mums par nejauku pārsteigumu to ir sākusi apstrīdēt Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBĀL). Tā mēģina sabiedrības apziņā iepotēt, ka padomju okupācijas vara luterāņu baznīcu Latvijā likvidēja un ka tās vietā čeka te nodibināja pati savu baznīcu, kura pēc neatkarības atjaunošanas esot pretlikumīgi legalizējusi savu darbību un ieguvusi LELB dievnamus. Īsto LELB viņi kopā ar dziesmu grāmatām esot aizveduši trimdā savos koferos.

Pat ne teoloģiski, bet loģiski raugoties, šķiet neprātīgi stāstīt, ka baznīca bija likvidēta tur, kur ticīgās tautas vairākums palika savā zemē, savos dievnamos un kur luterāņu dievkalpojumi nepārtrūka ne uz vienu svētdienu, turpretī viss turpinājās pa vecam tur, kur latvieši apmetās tālās zemēs un veidoja savu dzīvi no jauna. Starp citu, pirmskara baznīcas satversmē Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca bija definēta kā baznīca, kas apvieno luterticīgos Latvijas teritorijā.

– Un kāds tam visam ir mērķis?
– Riņķī un apkārt tiek runāts daudz skaistu vārdu par tautas un baznīcas likteņiem un arī apgalvots, ka LELBĀL nepretendē ne uz ko vairāk kā vien uz līdzvērtīgu cieņu un atzīšanu. To taču neviens nevēlas liegt. Taču pamatā ir daudz taustāmākas lietas. Runa ir nevis par vēsturisko, garīgo vai morālo pēctecību, bet par tiesisko – un tā izšķir, kam pieder dievnami. LELBĀL nesen nolēma uzsākt darbību Latvijā, bet te nav ne Āfrika, ne Dienvidaustrumāzija, kur draudzes aug sprādzienveidīgi. Latvijā pulcināt cilvēkus ar Dieva vārda sludināšanu ir grūts uzdevums. Paiet gadi, kamēr ienākas kādi augļi. Vienkāršāk būtu pļaut, kur neesi sējis, proti, pārņemt jau esošās luterāņu draudzes un dievnamus.

Papētiet LELBĀL iebildumus pret likuma grozījumiem! Cauri skaistajiem vārdiem ir redzams, ka galvenās raizes ir par to, ka LELB draudzes nevar atšķelties un aiziet ar visām baznīcas ēkām. Tās pašas intereses ir izpaudušās arī citos rakstos un sarunās. Acīmredzot likuma grozījumi kaut kā tos plānus apdraud, ja jau tik sparīga pretestība.

– Kā tas var ietekmēt LELB un LELBĀL turpmākās attiecības?
– Kā lai Latvijas luterāņi jūtas, ja ārzemju latvieši viņus nosauc par čekas dibinātu LPSR baznīcu? Viņus, ko čeka vajāja un LPSR iestādes izstūma no sabiedrības! Kā tas var uzlabot attiecības? Ja LELBĀL misijas plāni satur neapmierinātības izmantošanu un nemieru izraisīšanu, lai pārņemtu šejienes draudzes un dievnamus, tad mūsu baznīcai būtu loģiski censties ierobežot līdz šim ierasto un ar prieku piekopto LELBĀL mācītāju viesošanos mūsu draudzēs. Galējā formā tas nozīmētu altāra un kanceles sadraudzības izbeigšanos starp latviešu baznīcām.

Kam to vajag? Tā būtu katastrofa un morāls bankrots. Vai Pasaules Brīvo latviešu apvienība un "Daugavas Vanagi", kad iesaistījās LELBĀL kampaņā, arī apdomāja, cik milzīgs ir viņu kopīgā pasākuma potenciāls šķelt latviešu sabiedrību? Ja jau tikai ieceres līmenī tas ir izsaucis tādas pretrunas, padomājiet, kas sāksies, ķeroties pie īstenošanas dzīvē! Tādēļ esmu pateicīgs deputātiem, kuri parakstīja likumprojekta pieteikumu, un tiem, kuri to atbalstīja. Tas bija tālredzīgs un uz stabilitāti vērsts solis.

Jā, latviešu luterāņu likteņi bijuši sāpīgi un traģiski. Vienai tautai, vienai ticībai piederīgie tika sadalīti un izkaisīti pa pasauli. Taču latviešu stāsts nav unikāls, to pašu piedzīvoja arī citas baznīcas. 19. gadsimtā Prūsijas ķeizars savā valstī ar varu apvienoja luterāņus un reformātus. Glābjoties no represijām, daļa luterāņu izceļoja uz Ameriku un izveidoja Misūri Sinodes baznīcu. Daļa palika Vācijā, kur to pazīst kā SELK (Selbständigen Evangelisch Lutherischen Kirche) jeb Neatkarīgo luterāņu baznīcu. Abas baznīcas apzinās sevi kā māti un meitu, tām ir sirsnīgas attiecības un laba sadarbība, bet Misūri Sinodei nenāk ne prātā dēvēt SELK par ķeizara vai Hitlera nelikumīgu veidojumu un pretendēt Vācijā uz draudzēm un dievnamiem. Arī latviešiem nevajadzētu tā rīkoties.

Kad bērnībā gadījās nesasveicinoties iebrāzties istabā, man reizēm vajadzēja iziet un ienākt vēlreiz – kārtīgi un pieklājīgi. Varbūt arī LELBĀL vajadzētu apdomāt, ka nebija pats veiksmīgākais lēmums uzsākt darbību Latvijā, dažādi apsaukājot un noliekot vietējo luterāņu baznīcu? Mums nevar būt iebildumu, ka Ārlatvijas baznīca te darbojas un sasniedz cilvēkus, kuri pie mums neatrod garīgās mājas. Sadarbība vienmēr ir labāka par sadursmi. Taču tad vajadzētu vienai otru vismaz respektēt, ja ne vairāk. Mēs neesam bandinieki, ko pabīdīt malā.

Rīgas Doma baznīcas zvanu iesvētīšana.Rīgas Doma baznīcas zvanu iesvētīšana.


– LELB vārds publiskajā telpā pēdējā laikā ir tik bieži locīts, ka neatceros tādu laiku savā žurnālistes pieredzē. Ar ko tas, jūsuprāt, saistīts?
– Acīmredzot ar kaut ko mēs šķietam interesanti. Baidos gan, ka iemesls nav tas, ko visvairāk varētu vēlēties. Ažiotāžu par likuma grozījumiem mums sarīkoja no ārpuses, kaut gan tas ir LELB likums, kas attiecas tikai uz mums un kura grozījumi skar tikai mūsu attiecības ar valsti. Arī preambula apraksta LELB esošo stāvokli, ne vairāk. Citiem tur nebija ko maisīties. Taču dažu labu ugunsgrēku sakūrām paši, un jāatzīst, ka muļķīgā kārtā.

Manuprāt, ļoti neveiksmīgi risinājās notikumi ar mācītāju Juri Rubeni, ja jūs par to jautājat. Viņš izlēma atstāt mācītāja amatu pēc sarakstes ar Rīgas iecirkņa kolēģiem. Parasti Juris nevairījās stāstīt un paskaidrot par savām grāmatām, taču saņemtā vēstule viņam lika domāt, ka diskusija nebūs tāda, kurai viņš gribētu veltīt laiku un spēku. Es domāju, ka viņš ar to nedaudz pārsteidzās, jo nezināja, kā vēstule tapa. Uzmetums nāca no kāda kolēģa spalvas, kuram vispār ir raksturīgs ass izteikšanās veids. Pārējie amata brāļi centās to nogludināt un pārveidot laipnākā tonī, tātad izpauda vēlmi uz labu dialogu. Tomēr, izlasot ar svaigu aci, rakstītais atstāja pacietu un nedraudzīgu iespaidu.

Esmu drošs, ka personīga saruna būtu bijusi labāka un kopumā konstruktīva. Domāju, ka tā būtu atnesusi labumu visiem. Diemžēl pagaidām tā ir atlikta uz nezināmu laiku. Jura Rubeņa amata krustu esmu paglabājis, ja viņam tas kādreiz atkal būs vajadzīgs.

– Vai kolēģu kritikai bija pamats?
– Kā to ņem... Juris savos meklējumos ir aizgājis pa mūsu baznīcā neiemītām takām. Viņa grāmatās un intervijās ir lietas, kas no luteriskās mācības viedokļa rada jautājumus. Uzdodot šos jautājumus, kolēģi tikai centās rīkoties atbildīgi. Tomēr arī baznīcai ir jāapzinās, ka laikmets mainās un līdz ar to arī cilvēku gaidas. Ja luteriskās ortodoksijas laikā priekšplānā bija jautājums, kas ir patiesā, evaņģēliskā mācība, mūsdienās cilvēki daudz izteiktāk meklē svaigu ticības pieredzi un personīgu tikšanos ar Dievu.

Apustuliskais padoms bija vienu darīt un otru neatmest. Baznīcai ir vajadzīgi gan tie, kuri uzticīgi glabā no paaudzēm mantoto, gan tie, kuri pārbauda robežas un apgūst jaunas teritorijas. Vieni zaudē bez otriem. Turklāt viņiem jāsarunājas savā starpā, lai meklētājiem būtu atskaites punkts savas baznīcas tradīcijā un lai glabātāji nepazaudētu saskari ar savu laiku un apkārtni. Ja saruna pārtrūkst, ja ilgi nav bijis personīgu tikšanos, palielinās iespēja nesaprasties. Tā notika arī šoreiz.

Jūs jautājāt, vai kritika bija pamatota... Man drīzāk šķiet nelāgi, ka kolēģi tikai uzdeva Jurim jautājumus par to, kas likās izaicinošs vai aizdomīgs, bet neuzteica par labo. Daudziem cilvēkiem gan Jura grāmatas, gan viņa vadītie retrīti ir palīdzējuši atjaunot saskaņu attiecībās un arī atrast ceļu uz kristību, iesvētību un iestāšanos draudzē. Jāvērtē būtu ne tikai pēc rakstu zīmēm, bet arī pēc augļiem. Tad vērtējums būs līdzsvarots.

– Vai esat bijis pie Jura Rubeņa viņa izveidotajā biedrības "Elijas nams" meditāciju namā Lūžņā, piedalījies viņa rīkotajās meditācijās?
– Es esmu bijis "Elijas namā" uz diviem Jura vadītiem retrītiem. Daļēji tādēļ, lai zinātu, kas tur notiek, daļēji tāpēc, ka pats interesējos par garīguma praksi. Man vērtīgākais ieguvums bija Jura lekcijas meditāciju starplaikos. Uzzināju daudz ko tādu, ko citādi nebūtu atklājis. Pašas meditācijas norise ir vienkārša. Cilvēki sēž ar seju pret sienu un ar pievērtām acīm pie sevis atkārto: "Maranata!" jeb "Nāc, kungs Jēzu!" Metodes sekotāji tic, ka tādas kontemplācijas brīžos Svētais Gars lūdz tevī un audzē par vērīgāku, garīgi nobriedušāku cilvēku. Daudziem vesels piedzīvojums ir vienkārši pavadīt dienas klusumā.

– Bet vai nepastāv risks, ka, ja šis process netiek vadīts, katrs par Dievu var izdomāt kaut ko savu?
– Dalībnieki zina, ka šis būs kristīgs retrīts, ka runa ir par trīsvienīgo Dievu, kuram klusās meditācijas laikā turam pievērstu uzmanību. Šī meditācija tieši māca neievērot nekādas domas un nesekot tām, bet turēt uzmanību pievērstu tikai Dievam. Viena no centrējošās lūgšanas autoritātēm Tomass Kītings raksta, ka velns kārdina ar domām un vilina ar tēliem. Ja cilvēks meditē, ignorējot domas un tēlus, viņš ir drošībā, jo ienaidniekam nav aiz kā viņu uzāķēt. Pašā meditācijas norisē ir grūti saskatīt kaut ko bīstamu. Jautāt un diskutēt varētu par lekcijām un grāmatām. Manā uztverē katrai garīguma praksei jāiet roku rokā ar savas baznīcas mācības apzināšanos. Tad viss būs labi.

Reiņa Bikšes un Oskara Smoļaka ordinācija.Reiņa Bikšes un Oskara Smoļaka ordinācija.


– Jums šogad aprit 60 gadi. Vai un kā svinēsiet jubileju?
– Dzimšanas dienas es gandrīz nesvinu. Šoreiz gan kolēģi kaut ko ir domājuši sarīkot un mierināja, ka man tikai jābūt klāt. Ļaušu sevi pārsteigt. 60 gadi... Jā, interesanti – tā nekad iepriekš nav bijis. Jaunībā šķita, ka laika ir bezgala daudz un varu paspēt visu, ko vien vēlos. 60 gados apzinos, cik daudziem mērķiem man vairs nav laika un cik daudzas lietas nav atlikušā laika vērtas. Šajā vecumā svarīgākais ir iemīlēt to, kas gaida mūžībā.

– Ko uzskatāt par būtiskāko, ko izdevies paveikt, pildot baznīcas vadītāja amatu?
– Drusku krīt uz nerviem, ka teju vienīgais, par ko man parasti jautā, ir sieviešu ordinācija. Tā nekad nav bijusi pašmērķis, bet dabiski izriet no baznīcas izvēlētā ceļa. 1993. gadā, vēlot arhibīskapu, sinodei bija jāizšķiras starp diviem ceļiem, kuri arī šodien luteriskajā pasaulē ir un nesavienojas. Ļoti aptuveni tos varētu apzīmēt kā konservatīvo un liberālo.

Mani ievēlēja nevis tādēļ, ka es biju pārliecinošākais kandidāts, bet tādēļ, ka pārstāvēju uzskatus, kas baznīcai toreiz likās īstais ceļš. Tomēr balsis sadalījās ļoti līdzīgi. Zināmā mērā tas ir noteicis manu kalpošanu. Esmu centies gādāt, lai mūsu baznīca attīstītos par līdzsvaroti konservatīvu luterisku, bet ekumeniski ieinteresētu baznīcu, kurā ir vieta dažādiem spārniem un kas ir atvērta visiem, bet ne visam. Vienprātība būtiskajā, brīvība otršķirīgajā.

Esam piepildījuši jau pirmskara Latvijā loloto ieceri par vairākām diecēzēm un bīskapiem. Manuprāt, ir izdevies radīt daudz funkcionālāku baznīcas pārvaldi, nodibināt vairākas mācību iestādes un mācītāju izglītošanu atgūt baznīcas pārziņā. Septiņpadsmit gadus esmu bijis iesaistīts Pasaules Luterāņu federācijas darbā, desmit no tiem kā padomes loceklis. Tas nepalika bez iespaida.

Attīstījām attiecības arī ar Starptautisko luterāņu koncilu, kuram ceram drīz pievienoties. Ar citu konfesiju baznīcām ir izveidojusies sirsnīga draudzība, kāda bieži nav sastopama. No pašiem pamatiem esam atjaunojuši baznīcas attiecības ar valsti un panākuši speciālu likumu par luterisko baznīcu. Ir izdevies izglābt un atjaunot Rīgas Domu un vienoties ar Saeimu un valdību par sakrālā mantojuma saglabāšanas programmu, kas palīdzēs daudziem dievnamiem.

Domāju, ka mūsu baznīca ir daudz ko pienesusi kristīgu vērtību un veselīgu tikumu uzturēšanā latviešu tautā. Šogad paiet 25 gadi amatā. Grūti pat izvēlēties, ko nosaukt, ko izcelt. Ir bijis tik daudz.