Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Kā būs ar regulas piemērošanu praksē, tur vēl ir daudz praktisku neskaidrību, vien jācer, ka ierēdņu un atbildīgo personu izpildīgums centībā nepārsniegs regulas radītāju ieceres un, piemēram, laikrakstu redakcijām nebūs jāprasa rakstisks piekrišanas apliecinājums no, piemēram, līdzjūtības vai privātsludinājuma iesniedzēja.

Tāpat jācer, ka absurdu prasību neizpildīšanas dēļ mediji un žurnālisti netiks sodīti ar bargiem un apjomīgiem naudas sodiem. Bet cilvēka brīvības un privātums ir sargājamas lietas – tiktāl viss skaidrs.

Vienlaikus ar šo regulu 18. maijā mūsu valstī stājās spēkā cits normatīvais akts – valdībā atbalstīta kārtība par privāto bankas kontu apgrozījumu un atlikumu. Turpmāk bankām būs Valsts ieņēmumu dienestam (VID) jāziņo par fiziskām personām, kuru konta apgrozījums gadā pārsniedz 15 000 eiro. Tātad nosacījums attieksies uz visiem Latvijas rezidentiem, kuru ienākumi mēnesī ir 1250 eiro un virs šīs summas, un paredzams, ka tas būs ievērojams skaits ļaužu.

Praksē tas varētu nozīmēt pamatīgu iejaukšanos šo personu privātumā, jo informācija par ienākumiem, izdevumiem, tēriņiem, pirkumiem, ceļojumiem un paradumiem nu vairs nebūs tikai bankas operatoru, bet arī valsts institūciju rīcībā.

Iespējams, VID vajadzētu nākt klajā ar nomierinošu un pārliecinošu skaidrojumu, kāds būs iegūstamās informācijas apjoms un detalizācijas pakāpe, taču, kamēr tas nenotiek, katram ļauta vaļa fantāzijai, kādiem riskiem ir pakļauta informācija par personīgā maciņa saturu un tā izlietojumu. To varētu vēlēties iegūt un izmantot, piemēram, politiskie un biznesa konkurenti vai "analītiskie" žurnālisti un mediji, galu galā tas var radīt vienkārši cilvēciski saprotamu nepatiku pret personīgā bankas konta satura revidēšanu.

Un kā šajā gadījumā ir ar fizisko personu pamattiesību un brīvību aizsargāšanu, it īpaši privātās dzīves neaizskaramību? Arguments par sabiedrības interesēm, kas tiek vērtētas augstāk nekā cilvēka privātās tiesības, kaut kā īsti šoreiz neuzrunā.

Nav jau runa par nelegālām darbībām vai slēptām finanšu mahinācijām, taču ir aizskaroši un nepatīkami apzināties valsts institūciju kontroli pār personas privātajiem ienākumiem un tēriņiem.

Rezumējot šos maijā spēkā stājušos normatīvos aktus, kas viesīs pamatīgas izmaiņas daudzu pilsoņu dzīvē un uzņēmumu darbībā, nākas secināt, ka rūpes par personas datu aizsardzību ir liekulīgas, salīdzinot ar valsts vēlmi revidēt un kontrolēt savu iedzīvotāju personīgos maciņus, to saturu un izlietojumu.