Ideja radās pirms vairāk nekā trim gadiem, apdomājot, ka Latvijā nav kādreizējai jūras un līča piekrastes ekonomikas karalienei reņģei veltītu svētku. Ja vēl pieliek kāda politiķa reiz neveikli izteikto frāzi par "reņģēdājiem" kā vienkāršās tautas apzīmējumu, tad uzstādījums rokā. Tālāk apaudzējam ar notikumiem – reņģu smelšana un dalīšana tieši no laivas (bez maksas), reņģu ēdienu gatavošanas sacensības, reņģu pusdienas, rakaru murdiņš mazajiem u.tml. –, un svētki var sākties!
Reņģu zvejnieka Jāņa Krūmiņa, jeb Jāņonkuļa laiva nāca krastā uzposta kā brūte.
Trešais festivāla gads liecina, ka notikums jau kļuvis par identificējošu Salacgrīvas novada tradīciju, paraujot līdzi arī saimniecisku rosīšanos. Piemēram, vietējās uzņēmējas Lienes Kalniņas festivāla iespaidā radītā reņģu maize ir absolūti unikāls produkts. Pati saimniece labvēlīgi smēja: kad tiem pircējiem būs gana? Atkal paņēmuši pilnīgi visu!
Nosacīti pārliku šo notikumu uz Rīgas apriņķa pasākumu kartes un konstatēju, ka te vēl ir daudz baltu plankumu. Jā, mēs zinām Carnikavas nēģu svētkus, kuru apjoms un tradīcijas pat tālu priekšā manam Salacgrīvas reņģu notikumam. Cepuri nost! Tāpat ir svētki un festivāli, kas identificē Siguldu, taču virkne Pierīgas novadu šajā listē īsti nevar iekļaut. Iespējams, palaižu ko garām, taču nevaru atrast neko, kas tieši identificētu, piemēram, Mārupes vai Baldones novadu, Stopiņus.
Nav runa par svētku neesamību vispār: valsts svētki, Jāņi, mācību gada sākums... Manuprāt, pietrūkst tieši novadu un reizē kādu visai Latvijai būtisku lietu identificējoša notikuma. Lai der kā vietējiem, tā ciemiņiem. Var jau smīkņāt, bet gurķu audzētāji Zemgalē un Pierīgā ir plaši zināmi, tāpat Mārupes tomāti, Ķekavas vistiņas un kaut vai Inčukalna sēnes caur kanonizēto "Sēnīti". Gan jau citur vēl kas. Gurķi, tomāti, vistas, sēnes ir lielisks fons dažādu atvasinājumu, ēverģēlību un konkursu veidošanai, kas savukārt motivē radošu un saimniecisku rosību. Rīgas apriņķis tam pateicīgs salīdzinoši labas infrastruktūras un interesentu skaita dēļ.
To, kuri gribēja “saēstas tos reņģs” bija pat vairāk nekā laivā mazo sudraba skaistuļu.
Daži secinājumi, trīs gadus Reņģēdāju festivālu veidojot. Ar pirmo reizi var īsti neizdoties. Ne tur iztērēs, ne to akcentēs... Te būtiska priekšnieku sapratne un izlēmība projektu turpināt. Protams, nebūs viegli, jo īpaši novados ar raibu un savstarpēji kašķīgu deputātu sarakstu, taču ir iespējams. Manā ieskatā, trīs gadi būtu laiks, kad var jau apkopot pirmos vidēja termiņa rezultātus un sist uz pleca vai arī godīgi atzīt, ka projekts nav sasniedzis mērķi. Taču arī tad nevajadzētu jauno tradīciju norakstīt. Iespējams, jāmaina menedžments vai radošais koncepts.
Otrs šādu projektu garants ir vietējo ļaužu iesaiste. Kaut ar transportu, kaut pāris dēļiem vai dažiem ironiskiem pastāstiem iz veciem laikiem. Tā veidojas labdabīga svētku personiskošana, un tad jau pavisam cits smeķis un atbalss. Salacgrīvas gadījumā vīri ved krastā reņģes un bez maksas dala ļaudīm. Pastāv likumīgas iespējas kompensēt kaut vai degvielu. Bet viņi – nē. Tas ir devums kopīgai lietai. Bez nosacījumiem un pretenzijām.
Piedodiet, viena pretenzija ir! Pretenzija identitātes apliecinājumam.
Pie reņģu bufetes gribētāju rinda stāvēja no rīta līdz vēlam vakaram.