Bet par to, iespējams, skumst tikai tie, kam šādu pienākumu nav. Tie, kam priekšā devītā klase, skumst par beigušos vasaru līdz ar skolas sākšanos, tie, kam divpadsmitā, – par to, ka jālauza galva par nākotnes mērķiem un lieliem dzīves plāniem. Vecāki, kas skaita santīmu pie santīma, skumst par izdevumiem un to, ka nevar atļauties mazajam skolniekam jaunu, skaistu mugursomu.
Bet patiesībā aiz visām šīm skumjām mums katram ir kāda liela laime. Skumji kļūst tiem, kas to nepamana.
Jaunā mācību gada gaidās vienu no lielākajiem priekiem šonedēļ sagādāja saruna ar Carnikavas pamatskolas direktoru Sergeju Čeveru, kurš ar entuziasmu stāstīja par to, kā gan pašvaldība, gan skola, liekot spēkus kopā, gatavojusies mazo carnikaviešu skolas gaitu sākšanai. Par to, kā pirmklasniekus pirmo reizi skolā sagaida, dāvinot pirmo ābeci, pirmo mugursomu un pirmo skolas formu elementu – vesti ar novada logo – nēģīti. Kā vasarās skola, rīkojot nometnes, pelna naudu, lai varētu nodrošināt skolēnus ar jaunām mācību grāmatām, uz vecāku pleciem atstājot vien dažu burtnīcu un pildspalvu iegādi.
Carnikavā nesūdzas, ka Izglītības un zinātnes ministrija nav sniegusi precīzu definējumu jēdzieniem "mācību līdzekļi" un "bezmaksas izglītība", viņi paši tiem piešķir jēgu. Iedvesmojošs piemērs par to, cik daudz var padarīt, ja nečīkst, bet domā un dara. Negaidot uz citiem, paši pamana un kaļ savu laimi.
Ir pat nedaudz skumji, ja 1. septembris neuzliek pienākumu drudžaini skraidīt pa veikaliem, meklējot mācībām nepieciešamo. Kad svētdienas vakarā nav jāgludina blūze un jāskrien uz dārzu pēc kuplākajām asterēm.