Piemērots brīdis, lai papriecātos par maija gaišo zaļumu un sastaptos ar vietējiem ļaudīm, varētu būt maija pirmās nedēļas nogale, kad lauku tūrisma asociācija "Lauku ceļotājs" aicina lielu un mazu pilsētu iemītniekus no 4. līdz 6. maijam apmeklēt Latvijas laukus.
Šajās dienās notiks akcija "Atvērtās dienas laukos", kad ceļotājiem tiks atvērtas vairāku zemnieku sētu durvis, ļaujot iepazīt lauku dzīvi, nobaudīt lauku labumus un, iespējam, atrast saimniecību, no kuras iegādāties tur audzētus produktus. Tāpat pastāv iespēja laukos nosvinēt Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu – Baltā galdauta svētkus.
Pašlaik jau aptuveni 800 lauku sētu atsaukušās maija sākumā uzņemt ciemiņus, un 87 no tām ir tā sauktās latviskā mantojuma saimniecības, kurās īpaši piedomāts gan par tradicionālo dzīvesveidu, gan latvisko pārtikas produktu ražošanu.
Jau aprīļa vidū vienas dienas ceļojums mani aizveda viņpus Sēlijas vaļņa uz Saukas un Aknīstes pusi. Bija iespēja mazliet ielūkoties arī Lietuvā – Rokišķu rajonā Latvijas un Lietuvas pierobežā.
Vistas, zosis un pudeļpīles
No Rīgas Sēlijā var nokļūt pa dažādiem ceļiem. Šoreiz tika izvēlēts maršruts gar Baldoni, tālāk uz Vecumniekiem, Valli un Neretu. Neretā gan nepieturam, jo rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" un "Zaļās grāmatas" pasaule ir atsevišķa brauciena vērta. Turklāt arī mērķis ir cits – iepazīt vietējās zemnieku saimniecības, no kurām pirmā ir Saukas pagasta "Vilciņi".
Nozīmīgākais orientieris, lai atrastu šo zemnieku saimniecību, ir Saukas ezers. Pa ceļam ir iespēja priecāties par Sēlijas paugurvaļņa ainavām un, protams, ceļu, kas atgādina braukšanu pa Pierīgas Lielajiem Kangariem. Vienīgā atšķirība – te nesanāk braukt vienā līmenī ar egļu galotnēm, toties var izbaudīt Saukas dabas parka ainavas, ko pirms 14 tūkstošiem gadu izveidojis šļūdonis. Vēl labāk apkārtni var aplūkot, uzkāpjot vietējās augstākās virsotnes – Ormaņkalna – skatu tornī. Pats Saukas ezers paslēpies starp pakalniem. Ar velosipēdu, kā zina stāstīt vietējie, tam varot apbraukt apkārt apmēram četrās stundās.
Un tad jau klāt arī zemnieku saimniecība "Vilciņi". Viesus sagaida māte un meita – Zane un Sabīne. Saimniecībai pieder 15 hektāru zemes. Tā tiek izmantota ķiploku audzēšanai, ir vieta zivju dīķim, bet sētā izveidota neliela putnu ferma. Tajā tiek audzētas zosis, septiņu šķirņu, arī pērļu, vistas un Indijas skrējējpīles, kuras saucot arī par pudeļpīlēm.
"Vilciņos" vērts iegriezties tad, ja jums ir bērni, kuri dzīvo pārliecībā, ka olas, kas nopērkamas lielveikalā, rodas pašas no sevis. Šo mītu noteikti apgāzīs saimnieču stāsts ar piemēriem, kā vista izdēj olu, kā no tās izšķiļas cālis, kurš izaug par vistu vai gaili, un atkal sākas viss no gala. Tad var arī padomāt, kas tad bija pirmais – vista vai ola? Cita starpā – "Vilciņos" vistas dēj ne tikai baltas vai brūnas, bet arī zilganas olas.
Nakšņošanas iespēju gan šajā viesmīlīgajā saimniecībā nav, tikai izdevība iepazīties ar lauku sētas ikdienu un pagaršot kādu olu ēdienu.
Jolanta Kovnacka ar simtgadīgām kafijas dzirnaviņām. Protams, viņa izmanto modernākas tehnoloģijas, bet neaizmirst arī par vēsturisko mantojumu.
Vecmāmiņas kafeja
Netālu no "Vilciņiem", Elkšņu pagasta "Dzelmītēs", dzīvo Jolanta Kovnacka. Mājai garām pabraukt nevar, jo ceļa galā stilizētos zārdu kokos ir iestiprināta norāde ar uzrakstu "Kafeja Alīda". Jolanta izmācījusies par kultūras darbinieci, daudzus gadus dzīvojusi Pierīgā – Mārupē, strādājusi par grāmatvedi, līdz sapratusi, ka dara to, kas sirdi īsti nesilda. Nav līdzējusi pat vadības zinātņu apgūšana augstskolā.
Atgriezusies dzimtas mājās un pielāgotā jūras kravu konteinerā pēc savas vecmāmiņas Alīdas receptēm sākusi gatavot kafijas dzērienus un žāvēt augļus un ogas. Pēdējās šaubas par izvēlētā ceļa pareizību Jolantai dzēsis slavenais pavārs Mārtiņš Rītiņš, kurš, pagaršojis "Kafeju Alīda", teicis savu neatkārojamo: "Kas var būt labāks par šo!"
Kafeja – tas ir dzērienu no cigoriņiem, burkāniem, miežiem, rudziem, ozolzīlēm, kaņepēm, apiņiem, un mūsu senči to ikdienā lietoja ar pienu vai bez tā. Tā nu "Dzelmīšu" sētā sanāk ekskursija ar atgriešanos aizmirsto garšu pasaulē un nepastarpināta tikšanās ar latvisko mantojumu. Turklāt tas labi sasaucas arī ar mūsu tautas likteņgaitām, jo Jolantas vecmāmiņa Alīda šīs receptes iznesusi cauri izsūtījumam Sibīrijā.
Tūrists zinās, ko ēdis
Ceļotāji, kas nolēmuši apbraukāt Sēliju, uzreiz jābrīdina, ka īpaši daudz sabiedriskās ēdināšanas iestāžu šajā pusē nav. Viena no retajām ir kafejnīca un viesu nams "Liepas" Aknīstē. Tur saimnieko divas māsas – Santa un Ieva. Viņu tētis un mamma Nikolajs un Evija ir bioloģiskās zemnieku saimniecības īpašnieki. Jau gadsimta ceturksni viņi nodarbojas ar šķirnes aitu audzēšanu, piensaimniecību, audzē kartupeļus un dārzeņus.
"Izdomājām, ka meitām labāk ir strādāt šeit pat Sēlijā, nevis Anglijā vai Īrijā," stāsta Nikolajs, piebilstot, ka viss, kas izaudzis bioloģiskajā zemnieku saimniecībā, tiek pārvērsts garšīgos ēdienos "Liepu" virtuvē. Jāpiebilst, ka šeit nav Rīgas restorānu cenas, bet pavisam lētas pusdienas arī nebūs. Taču ir iespēja saimniecēm pajautāt, ko tieši mēs ēdam, un māsas Santa un Ieva laipni to paskaidros.
Ja gadās būt Sēlijā 4. maijā, "Liepas" ir laba vieta, kur nosvinēt Baltā galdauta svētkus.
Top Jodupes šakotis.
Uz piecām minūtēm Lietuvā
Tā kā dienas pavasarī kļuvušas garākas, vēl diennakts gaišajā laikā var paspēt palūkoties, kas notiek Lietuvā. Rokišķu rajona Jodupi no Aknīstes var gluži kā ar roku aizsniegt. Tur jāaizbrauc kaut vai tāpēc, lai latviskās pusdienas noslēgtu ar lietuviešu desertu.
Lietuva, protams, sākas ar asfaltētu ceļu. Pa ceļam redzami kūdras purvi, kuros vērienīgi saimniekojot vācieši. Netrūkst arī aizejošās kolhozu godības. Braucot domājam: ja latvieši Lietuvas pierobežu sauc par Leišmali, kā Lietuvas pierobežu ar Latviju sauc lietuvieši? Patiesībā gan brauciena mērķis ir paskatīties, kā lietuvieši cep savu tradicionālo šakoti un medusrausīšus "sēnītes".
Uzreiz pēc apsveicināšanās ar Jodupes konditorejas īpašniecei Laimuti Sadauskieni jautājam viņai, kā tad lietuvieši sauc pierobežu ar Latviju. Saucot vienkārši par Lietuvu, atbild mājasmāte un mudina paskatīties, kā tiek cepts ragainais šakotis, kas atgādina Ziemassvētku eglīti. Patiesībā tas jāredz savām acīm, jo kā gan ticami aprakstīt, kā, kārtu pēc kārtas lejot uz speciālas veidnes īpaši saldu, pankūku mīklai līdzīgu masu un grozot to uz iesma speciālā kamīnā, top šis kārums? Rezultāts ir ļoti labs un lietuvisks, bet prasa vismaz četras stundas darba.
Pēdējā pietura, pirms atgriezties Latvijā, ir lauku tūrisma saimniecība "Roksala" turpat Jodupei tuvajā Taruču ciemā. Te saimnieko mežsargs Raimonds Nagele kopā ar dēliem Luku un Simu.
"Roksalā" var aplūkot modernu vīna pagrabu un pagaršot deviņu veidu vīnus no Lietuvā augušām ogām un augļiem. Vietējo Roksalas vīnu var arī nopirkt. Ja gadās nodegustēt par daudz, ir iespējas "Roksalā" palikt līdz rītam un padomāt – ir taču mūsu dienvidu kaimiņos kaut kas no francūžiem!
Raimonds Nagele aicina viesus pagaršot “Roksalas” vīnu.
Ceļojums uz Sēliju un Lietuvu notika projekta "Lauksaimniecības tradīciju mantojums agrotūrismā Latvijā un Lietuvā" (Agriheritage, LLI-65) ietvaros, ko finansē Eiropas Savienības "Interreg" Latvijas–Lietuvas programma 2014.–2020. gadam. Akciju atbalsta Zemkopības ministrija.