Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Jaunākā šobrīd ir Ivara Selecka dokumentālā filma "Turpinājums". Režisors ir sava amata meistars, filma "Šķērsiela" 1989. gadā atzīta par Eiropas labāko dokumentālo filmu, tā iekļauta arī Latvijas kultūras kanonā. Šoreiz režisors izvēlējies parādīt pasauli bērna acīm.

"Turpinājums" attēlo piecu bērnu skolas gaitas 1. klasē. Zane un Gļebs dzīvo Rīgā, Anastasija ir no Stoļerovas, Kārlis no Kusas, Anete no Vecpiebalgas. Var tikai apbrīnot, kā filmas veidotājiem izdevies tik ļoti iedzīvoties filmēto ģimeņu ikdienā – šķiet, ka bērni par kamerām ir pilnīgi aizmirsuši! Man personīgi labas filmas kvalitātes rādītājs ir tas, vai filma spēj emocionāli aizkustināt. Piemēram, "Nameja gredzens" šķita vizuāli iespaidīga filma ar skaistu mūziku, taču robusti izstrādātie tēli vērā ņemamu līdzpārdzīvojumu neradīja. Emocionālā ziņā "Turpinājums" trāpa desmitniekā – var gan pasmieties, gan notraukt pa kādai asarai. Dažas epizodes atmiņā palikušas īpaši spilgti, piemēram, aina no džudo treniņa, kur treneris Gļebam saka: "Nekādas asaras lai neredzētu, citādi iesi uz dejām!" Vai arī puiku sarunas laukos, kad viens no viņiem jokojoties it kā smēķē koka zariņu un otrs piebilst: "Sabojāsi aknas!" Savukārt Rīgas meitenes mājturības stundas laikā apspriež seriālu "Ugunsgrēks", kur kādas varones vīrs esot "vecs krabis", un vienprātībā tiek secināts: "Es nekad neprecēšos!".

Visi pieci bērni ir no sociāli labvēlīgām ģimenēm, taču ne visiem viss ir ideāli. Aneti Vecpiebalgā audzina vecmamma, jo mamma dzīvo Anglijā. Divās no piecām ģimenēm tēvs filmā neparādās. Salīdzinoši visvairāk tēvs redzams krievvalodīgā Gļeba ģimenē. Viņš ved dēlu uz sporta nodarbībām, aicina uz treniņu, abi spēlē šahu. Savukārt latviešu ģimenēs divos gadījumos redzam stiprās sievietes – vai tā būtu mamma ar motorzāģi, vai ome, kurai pašai jāskalda malka un jākurina māja. Dažādie piemēri ilustrē to, cik dažādas mūsdienās var būt sieviešu un vīriešu lomas. Un izskatās, ka vīrieša kā ģimenes galvas loma arvien mazinās.

Lai gan no šo piecu bērnu stāstiem nevar izdarīt vispārējus secinājumus, tomēr ir sajūta, ka filma labi parāda šodienas Latviju. Jo stāsts nav tikai par bērniem. Filmā ieraugām arī tēvus un mātes, skolotājus, citus bērnus, redzam, kā ģimenes pavada brīvo laiku, kā atšķiras mājokļa iekārtojums, apģērbs, kādas ir skolas un tā tālāk. Katrs sīkums stāsta par šodienas Latviju. Tikai uzmanīgi jāvēro.

Bērni, kas atlasīti kā filmas galvenie varoņi, katrs ir personība ar savu skatījumu uz dzīvi. Lai cik dažādi savos raksturos, tie ir bērni, kuriem ir ko teikt. Filma stiprina sajūtu, ka bērni ir vērtība, kas jāciena. Nākotne ir drošās rokās, kamēr vien ir kāds, kurš teiks: "Es gan gribēšu dzīvot laukos – tāpat kā mana mamma," kamēr citi spriež, vai dzīvos Anglijā, Holandē vai Vācijā.