10.03.2018 15:23

Vīna kalns un Velna kalns netālu no Ikšķiles

Autors  Uldis Prancāns, “Ogres Vēstis Visiem”
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Vīna kalns pie Ikšķiles lielceļa vēl saskatāms… Vīna kalns pie Ikšķiles lielceļa vēl saskatāms… no Ogres Vēstures un mākslas muzeja arhīva

Ikšķile var lepoties ar senām, unikālām un saistošām vēstures lappusēm. Diemžēl, tāpat kā daudzviet, atsevišķas lappuses ir bezcerīgi izrautas...

Vīna kalns
Arī senvēstures kultūras piemineklim Vīna kalnam klājies bēdīgi. 1968. gadā, ierīkojot jauno Rīgas–Daugavpils šosejas posmu, paugurs centīgi norakts un gludi nolīdzināts...

Nosaukumu Vīna kalns esot ieguvis 17.–18. gadsimtā, tā sauktajos zviedru laikos, kad lielu Daugavas plūdu laikā no kalna pakājes izskalotas vīna mucas. Cits nostāsts ir ticamāks: plūdu laikā tuvējās apkārtnes iedzīvotāji bijuši spiesti atstāt mājas un meklējuši patvērumu kalnā. Kādu dienu Daugavas ūdeņi pie kalna pieskalojuši muciņu, kurā bijis vīns. Zviedru kara laikā, baidoties no izlaupīšanas, ikšķilieši kalna galā esot novietojuši piestas, lai tās atgādinātu lielgabalus. Zviedri šos māņu lielgabalus noturējuši par īstiem un no Ikšķiles atkāpušies. Tautā kalnam saglabājies arī otrs nosaukums – Egļu kalns.

1859. gadā gar Vīna kalnu tika uzbūvēta Rīgas–Dinaburgas (Daugavpils) dzelzceļa līnija. Apmēram 100 metru Ogres virzienā atradās dzelzceļa viduspunkts – Lielie vārti, kas, baidoties no uzspridzināšanas, Pirmā pasaules kara laikā tika aizbērti. 1879. gadā no kalna nogāzēm Ikšķiles baznīcas pārbūvei aizvesti 30 vezumi ar akmeņiem. Līdz Pirmajam pasaules karam kalnā un tā apkārtnē tika rīkoti Ikšķilē izvietotās krievu armijas manevri.

Daugavas senlejas krastā esošais morēnu paugurs ar savu savdabīgo formu jau pagājušajā gadsimtā saistīja senatnes pētnieku uzmanību. Kā seno lībiešu pilsvietu šo kalnu aprakstījuši baltvācu vēsturnieki Augusts Bīlenšteins (1826–1907) un Karls fon Lēviss of Menārs. Pilskalna uzmērījumu un aprakstu par to savā 1930. gadā izdotajā darbā "Latvijas pilskalni" publicējis gleznotājs, mākslas teorētiķis, publicists, pilskalnu pētnieks, dievturu draudzes izveidotājs un dižvadonis Ernests Brastiņš (1892–1942). Viņš uzskatīja, ka šajā paugurā 12. gadsimtā atradusies nocietināta vācu tirgotāju apmetne.

1967. gadā izcilā latviešu vēsturnieka, arheologa Jāņa Graudoņa (1913–2005) vadībā kalns tika arheoloģiski izpētīts, konstatējot, ka tas apdzīvots daudz senāk – 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras; ierīkota nocietināta apmetne, vēlāk apdzīvots kalna plakums, kur izveidota spēcīga un labi izplānota nocietinājuma sistēma – smilšu uzbērums, kameru izbūve, nogāzes nostiprinātas ar četrus metrus augstu akmeņu krāvumu un mālu klāstu.

Plakumā gar 6–10 metrus plato nocietinājumu joslu viena otrai līdzās atradušās dzīvojamās un saimniecības ēkas, kuras gredzenveidā apņēmušas 120–160 kvadrātmetru lielu pagalma daļu. Apsildei, ēdienu gatavošanai un bronzas kausēšanai izmantoti atklāti pavardi, izrakumos iegūtas 280 akmens, krama, kaula un bronzas senlietas, aptuveni 3000 māla trauku lausku un dzīvnieku kaulu. Nostāsti vēsta, ka Vīna kalna piekājē esot atrasts kāds akmens cirvis, kas nodots Ikšķiles pamatskolai.

Analizējot arheoloģisko materiālu, jāsecina, ka Vīna kalnu apdzīvojusi baltu etniskajai grupai piederīga kopiena.

Velna kalns
Pilskalnu 1910. gadā ziemeļos no Ikšķiles dzelzceļa stacijas valsts mežā uzgājis pazīstamais pilskalnu pētnieks Karls fon Lēviss of Menārs. Atrastā senvieta aprakstīta (Sitzb. Riga 1910., 93. lpp.):

"Pusaizaugušā Kaparāmura ezera krastā, ziemeļos Ikšķiles piestātnei, velkas pret austrumiem līdz Velnezeram un tālāk līdz pašiem Ogres Kangarkalniem kāda šaura stāva, pēc prof. Dossa līdz 13 m. augsta Kangaru kaupre. Viņas stāvumā, netālu no Kaparāmura ezera austrumgala, kur tas sniedzas uz Velnezera pusi, atrodas kādas 75 soļus garas, virsū 20 soļu platas senču pilsvietas atliekas. Tās uzrāda savā austrumgalā, tāpat kā rietumpusē, pa vienam grāvim ar uzbedumu iekšpusē. Pils malas sargājuši stāvie un augstie Kangaru kaupres sāni, kas diez vai būs cilvēka rokas pārveidoti. Vēl pieminams, ka jaunatraktais pilskalns pie Kaparāmura ezera ir gaisa līnijā 4,5 verstis no Zilā kalna pilskalna, pēdējais stāv 3,5 verstis tālu Ķentes kalnam.
Uz otru pusi raugoties, jaunais pilskalns ir trīs verstis no Vīnakalna un šis četras verstis tālu no Spolīšu kalna (Mūku kalna). Vai šai gandrīz vienādos attālumos esošai pilskalnu rindai Daugavas ziemeļu krastā nav kādreiz bijis turpinājums uz austrumiem un rietumiem?"

Papildinot šo aprakstu, Ernests Brastiņš atzīmē, ka pilskalnam pāri pa kaupres muguru iet vecs lauku ceļš. Tas izdobis uzbedumu vidos robus. Plakuma dienvidmala pārrakta pasaules kara ierakumiem, kas sapostījuši rietumgala uzbedumu. Mītņu kārta niecīga un atradumiem nabaga. Pilskalns visai pavirši darināts un nav bijis ilgā lietošanā.

Tuvējais Kaparāmura ezers nevalkā savu veco vārdu, bet gan saucas tuvējās muižas vārdā. Vecās kartēs tas saukts par Gulbjezeru. Kalna zeme sastāv no grants. Tas apaudzis krūmiem un mežu. Apkārtne neauglīga. Ikšķiles Velna kalns pieskaitāms kara laiku paslēptuvēm, jo grūti atrodams un vēl grūtāk aizstāvams.