Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Citu "jautājumu" virknē šis gan atšķirīgs ar to, ka organizatori to virza caur Centrālo vēlēšanu komisiju (CVK) kā vēlētāju iniciētu likumprojektu. Tas ir nopietni. Tiesa, nopietnai iniciatīvai vajadzīgi nopietni argumenti, un atšķirībā no citām aktivitātēm pilsoniskās iniciatīvas portālā "Manabalss.lv", kam nepieciešams savākt 10 tūkstošus parakstu, šeit vajadzīgi 150 tūkstoši, un tie būtu jāsavāc gada laikā. Iniciatīva uzsākta pagājušā gada 22. aprīlī, un tai jābeidzas šā gada 21. aprīlī.

Starp citu, parakstu vākšana par šo iniciatīvu platformā "Manabalss.lv" jau virzīta, toreiz savācot vairāk nekā 18 tūkstošus, bet Finanšu ministrijas iebilžu dēļ Ministru kabinetā tālāk netika skatīta. Dažas no iebildēm: neesot skaidrs, ko uzskatīt par vienīgo vienai personai piederošo īpašumu; pašvaldībām par vairāk nekā 20 miljoniem eiro gadā mazināšoties ienākumi; visvairāk iegūšot vērtīgāko īpašumu īpašnieki...

Katrai iebildei var atrast pretargumentus, bet šoreiz mūsu uzdevums ir cits – iezīmēt fonu, kādā pirms aptuveni 10 mēnešiem sākās te aprakstītā parakstu vākšana. Pieņemsim, ka lielākā daļa no 18 tūkstošiem bija gana nikni, aizvainoti un gatavi vēlreiz pierādīt, ka sabiedrības aktivitāte var izdarīt lielas lietas. JA VIEN... ja vien ir kāds vai kādi, kas nenogurstoši virza un biksta, vai, pārfrāzējot Martinu Luteru Kingu, kam ir sapnis...

Šajā gadījumā "sapnis" bija partijai "No sirds Latvijai", kura CVK interneta vietnē gluži oficiāli atzīmēta kā šī likumprojekta virzīšanas iniciatīvas grupa. Aplūkosim, kā 10 mēnešu laikā veicies ar parakstu vākšanu.

Piektdien CVK šā komentāra autoram vēstīja, ka no nepieciešamajiem 155 224 vēlētājiem jeb desmitās daļas no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita likumprojektu parakstījis 20 551 vēlētājs. Aritmētika vienkārša – mazliet vairāk nekā 13%. Cerēt, ka atlikušajos divos mēnešos savāks pārējo, protams var...

Rezultāts dod pamatu vairākiem secinājumiem. Vispirms iniciatīvas grupa jeb partija "No sirds Latvijai" pēdējā laikā aizņemta ar citu prioritāti – mēģināt jel kā saturēt kopā pa visām šuvēm irstošo politisko veidojumu.

Otrkārt, skaidrs, ka opozīcijā esošam politiskam spēkam reālas lietas izdarīt grūtāk, tādēļ, uzsākot šo vai citu projektu, būtu nopietni jāizvērtē spēki, iespējas un paredzamais sabiedrības atbalsts. Tas, šķiet, nav darīts vispār vai bezgala greizi.

Tomēr pats galvenais – un te vietā Antuāna de Sent Ekziperī teiktais, ka mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām, – nelielais minētās partijas atbalstītāju jeb pieradināto skaits ir vīlies un sarūk, un pavisam mazs tas būs pēc 22. aprīļa – likumos noteiktā parakstu vākšanas beigu datuma. Politikā kļūdas nepiedod.