Kalni, zemestrīces un vulkāni
"Ekvadora bija loģiskākais turpinājums manam ceļojumam pa Karību jūras salām," savu stāstu sāk ceļotājs Matīss Zilaisgailis. Kā kaislīgu slēpņotāju Matīsu interesē atklāt arvien jaunas, neapgūtas zemes. "Ekvadora bija jauna valsts manā slēpņotāja "karjerā"," smej Matīss, "bet Ekvadorā man tik ļoti iepatikās, ka nolēmu kādu laiciņu tur padzīvot."
Andu kalnu vilinājuma un apbrīnojamo dabas skatu savaldzināts, Matīss jau vairākus mēnešus par savām mājām sauc Ekvadoras pilsētu Kito. Tā esot pasaulē otra augstākā galvaspilsēta virs jūras līmeņa (gandrīz 3000 metru). Spilgtā atmiņā Matīsam palikusi šūpošanās milzu šūpolēs virs bezdibeņa Casa del Arbol pilsētā Baņos, pasaules viduslīnijas jeb ekvatora apmeklējums, kā arī piecu stundu pārgājiens kalnos uz Pičinčas vulkāna virsotni.
"Ekvadora ir neiedomājami skaista valsts," saka Matīss, "tā ir dabas mīļotāju paradīze!" Kito no visām pusēm ieskauj Andu kalni un deviņi vulkāni, pārsvarā neaktīvi, lai gan "neaktīvs" ir visai subjektīvs jēdziens, jo viens no vulkāniem reizēm mēdzot atdzīvoties. Matīss stāsta, ka ierasta lieta Ekvadorā ir vidēji viena 3–4 magnitūdu stipra zemestrīce mēnesī. Nekas traks, bet zemes vibrācijas varot just. Ja tiktu piedzīvota spēcīgāka zemestrīce, pastāv liela varbūtība, ka tiktu pamodināti snaudošie vulkāni.
Matīss priecīgs – sasniegta Pičinčas vulkāna virsotne Ekvadorā.
Vietējo ekvadoriešu īpatnības
Matīss stāsta, ka, neprotot spāņu valodu, ceļotājiem Ekvadorā būs ļoti grūti, jo angļu valodā šeit runā retais. "Sākumā man nebija viegli komunicēt ar vietējiem, bet pamazām apguvu spāņu valodas pamatus, un valodas barjera samazinājās," teic Matīss. Valstī esot ļoti daudz imigrantu, pārsvarā – venecuēlieši, kuri šeit meklē patvērumu, glābjoties no politiskās situācijas dzimtenē.
Cilvēki Latīņamerikā ir ļoti draudzīgi un runātīgi. Piemēram, gaidot autobusu, pilnīgi svešinieki viegli uzsāk sarunu kaut vai par laikapstākļiem. "Eiropiešus vietējie sauc par snowman – aukstiem cilvēkiem bez emocijām; viņiem grūti iedomāties, kā var stāvēt rindā pie kases un neuzsākt sarunu ar apkārtējiem," ekvadoriešu atvērtību komentē Matīss.
Vēl vietējiem ļoti patīkot dziedāt – jebkurā laikā un vietā. Ja kāds publiski sāks dziedāt sabiedriskajā transportā, kāds vienmēr piebiedrosies viņam. "Neviens nedomās, ka esi dīvains, ja vienkārši uz ielas sāksi dziedāt. Tas ir pilnīgi normāli," saka Matīss.
Savukārt ar darba iespējām Ekvadorā neesot tik rožaini, ja neesi vietējais. Ja esi ekvadorietis, vari atrast labi atalgotu darbu, ja neesi – uz līdzvērtīgu samaksu vari necerēt, pat ja esi daudz kvalificētāks darbinieks nekā tavi konkurenti.
Venecuēlā monētas apgrozībā neeksistē, ir tikai papīra nauda.
Šoferi–rallisti un sīktirgotāji autobusos
"Ekvadorā vairākums preču mums, eiropiešiem, šķiet ļoti lētas. Piemēram, puslitra pudele "Coca-cola" šeit maksā 0,60 ASV dolāru jeb apmēram 50 eirocentu. Sabiedriskā transporta biļete maksā 0,25 ASV dolāru – kā vecajos, labajos laikos pie mums Latvijā," smej Matīss. Autobusi gan esot diezgan nolietoti, bet savu funkciju pilda.
"Ja runājam par šoferiem Ekvadorā, man jāsaka – tas ir pilnīgs kino. Sajūta, ka katrs vēlas būt dragreisa čempions un katrs brauciens viņam ir kā jaunas sacīkstes pašam ar sevi," stāsta ceļotājs. Interesanti bijis arī pavērot, kā tirgotāji kāpj autobusos, lai mēģinātu šo to notirgot.
"Pārsvarā tie ir venecuēlieši, kuri šādā veidā nedaudz piepelnās, jo cita darba viņiem nav, bet ģimene jāuztur." Viņi mēģinot pārdot dažādus sīkumus: sulas, augļus, saldējumu, pildspalvas, šokolādi, drēbju pakaramos utt. Pārdevējs iekāpj autobusā, izstāsta, ko tirgo, tad apstaigā autobusa pasažierus un dodas uz nākamo autobusu. Drīz vien iekāpj cits pārdevējs. "Nekad vienlaikus netirgo divi dažādi pārdevēji – tāds nerakstīts likums, cieņa vienam pret otru. Pārdevēji ir pieklājīgi un nav uzbāzīgi."
Ekvadoras dabas varenības un krāšņuma savaldzināts, Matīss uz laiku šo eksotisko zemi sauc par savām mājām.
Kurp neved tūristu autobusi
Pāris Kito pavadītajos mēnešos Matīsam izdevies iepazīties ar vietējiem un iegūt sev draugus. Kopā ar viņiem Matīss arī izplānojis, kā pavadīt Ziemassvētkus un sagaidīt Jauno gadu. "Izvērtējot situāciju un ceļojumu maršrutus šim svētku periodam, radās ideja doties uz Venecuēlu, lai pavadītu divas nedēļas šajā eksotiskajā un tūristiem maz zināmajā valstī." Lai gan tūristiem tiek ieteikts uz Venecuēlu pagaidām nedoties, jo tas ir ļoti bīstami, draugi izlēmuši, ka tomēr to darīs. "Jo mazāk tūristu, jo unikālāka vieta, ko apmeklēt!" saka Matīss. Šādi piedzīvojumu ceļojumi atmiņā paliekot visspilgtāk.
Dēkaiņa gars ir tas, kas Matīsam liek pieņemt izaicinājumus: "Nevajag skriet pakaļ baram, vajag doties turp, kur citi nedodas!" Šis vairākus mēnešus ilgais ceļojums latviešu puisim pārsvarā arī bijis pa vietām, kurp nedodas tūristu autobusi.
Klintis un kaktusi paradīzes saliņā El Faro netālu no Puerta da la Krusas Venecuēlā.
Ekonomiskā krīze un nemieri Venecuēlā
"Venecuēla ir pilnīgi cits stāsts," saka Matīss. "Katra diena, kad izej no viesnīcas, var būt pēdējā, jo tu esi "baltais", tātad – staigājošs naudas maiss," par eiropiešiem nedrošo ceļošanu Venecuēlā teic Matīss.
Kas tad notiek šajā zemē, un kāpēc tur ir tik bīstami? "Venecuēla šobrīd iet diktatūras režīma virzienā," skaidro Matīss. "Prezidents Maduro maina likumus konstitūcijā, lai piešķirtu sev arvien lielāku varu. Vietējie iedzīvotāji cenšas protestēt pret diktatūru, tāpēc valstī bieži izceļas nekārtības un nemieri. Lai arī Venecuēla ir viena no lielākajām naftas eksportētājām pasaulē, ironiski ir tas, ka lielā daļā valsts teritorijas vietējiem iedzīvotājiem nav pieejama degviela; uzpildes stacijas ir slēgtas un militāri apsargātas."
Naftas cenu krišanās, straujā inflācija un politiskā situācija Venecuēlā radījusi ekonomisko krīzi. Matīss stāsta par šajā valstī piedzīvoto hiperinflāciju un to, ka vietējā valūta ir devalvēta tik ļoti, ka tai vairs nav vērtības.
"Monētu apgrozībā vispār vairs nav, ir tikai papīra nauda. Bet ir milzīgs papīra naudas deficīts; bankomāti ir tukši. Arī bankā skaidru naudu neizsniedz. Valūtas maiņas kantori neeksistē. Ja nepieciešama skaidra nauda, to var iegūt tikai tā sauktajā melnajā tirgū: ar bankas starpniecību pārskaiti uz pārdevēja kontu vajadzīgo naudas summu un no viņa saņem skaidru naudu, tikai jārēķinās ar lieliem procentiem."
Veikali Venecuēlā ir gandrīz tukši, nav iespējams iegādāties pat ikdienā nepieciešamas lietas – maizi, pienu, miltus, cukuru, sviestu, arī higiēnas preces, tualetes papīru un zobupastu. Savukārt precēm, ko veikalā var nopirkt, cenas ir tik nesamērīgi augstas, ka lielākā daļa iedzīvotāju tās vienkārši nevar atļauties nopirkt. "Lielā daļā valsts reģionu cilvēki cieš badu. Viņi ir spiesti meklēt pārtiku uz ielām un miskastēs. Tā ir situācija, ko tur var redzēt katru dienu," stāsta ceļotājs.
Valstī trūkstot ne tikai pārtikas, bet arī medikamentu. Aptieku plaukti esot tukši – neesot pat viselementārāko zāļu. Lielā valsts daļā degvielas nav vispār, dažviet tā ir pieejama reizi nedēļā. "Daudzi stāv kilometriem garā rindā vairākas dienas. Stāvot rindā, mašīnu nedrīkst atstāt nepieskatītu, jo zagļi to var aptīrīt pilnībā. Arī iekāpjot taksometrā, tā durvis uzreiz tiek bloķētas, lai, stāvot pie luksofora, zagļi nevarētu tās atvērt."
Staigājošs mērķis laupītājiem
Vidējā alga, ko saņem vidusmēra iedzīvotājs Venecuēlā, ir 20 dolāru. Liela daļa strādnieku saņemot pat vēl mazāk. "Tas ir daudz par maz, lai spētu izdzīvot un pabarot ģimeni," skarbo situāciju raksturo Matīss. "Līdz ar to valstī ir milzīga korupcija un augsts noziedzības līmenis." Izmisušie iedzīvotāji ķeras pie pēdējā salmiņa, lai izdzīvotu, – zog. Katru dienu valstī iet bojā vairāki simti iedzīvotāju, kuri tiek aplaupīti un nogalināti tikai tāpēc, ka viņiem piederējis kaut kas vērtīgs.
Jau šķērsojot Kolumbijas un Venecuēlas robežu, Matīss ticis brīdināts, lai visu vērtīgo iebāž dziļi somā. "Tā kā neesmu vietējais, esmu kā staigājošs mērķis laupītājiem," saka Matīss. "Makā nekad nedrīkst turēt vairāk par pieciem dolāriem; uz ceļiem ir ļoti daudz armijas patruļu, un, ja kāds manīs, ka makā ir vairāk naudas, tā var tik atņemta bez paskaidrojumiem. Viņi to dēvēs par samaksu, ka mani palaiduši tālāk. Korupcija ir visur."
Šķērsojot robežu, visapkārt ir tūkstošiem cilvēku. Viena liela daļa dodas uz Kolumbiju iepirkt pārtiku, otra daļa caur Kolumbiju virzās uz citām valstīm labākas dzīves meklējumos. "Tā kā esmu "baltais", pievērsu sev lielu uzmanību. Diezgan nepatīkama sajūta. Man lielā mērā jāpateicas saviem vietējiem draugiem, kuri bija kopā ar mani, jo, šķērsojot robežu vienatnē, es tiktu apzagts jau pirmajās piecās minūtēs."
Autobusi, kas kursē, kad grib
Pierobežas reģions, kur uzdarbojas daudzi kriminālie grupējumi, ir ļoti bīstams. "Šajā reģionā nav iespējams iegādāties degvielu, un no šejienes nekursē neviens autobuss. Nākas meklēt privāto taksometru, kas spētu aizvest līdz izvēlētajam galamērķim."
Pēc vairākām neveiksmēm atrast transportu, Matīss un viņa draugi nolīguši kādu vietējo, kurš bijis gatavs aizvest viņus līdz tuvākajai pilsētai, no kurienes atiet pāris autobusu dienā. Degvielas deficīta dēļ par taksometra sniegto pakalpojumu jāmaksā dubultā. Bet citu variantu neesot.
Sasniedzot autoostu, tur pavēries graujošs skats. "Kā pēc kara," redzēto raksturo Matīss, "netīrība un cilvēku pūļi." Autoostā noskaidrojies, ka uz Meridu autobusu nav. Bet ir uz blakus pilsētu. "Autobusi šeit atiet tad, kad šoferis grib. Nekas nenotiek pēc grafika. Šoferis nebrauks, kamēr vismaz puse autobusa nebūs aizpildīta ar pasažieriem." Ceļotājiem nācies gaidīt autobusā trīs stundas, līdz tas beidzot piepildījies un uzsācis četras stundas ilgo braucienu līdz Elvidžijai (El Vigia). Autobusu gaidot, redzējuši, kā gaišā dienas laikā uz ielas tiek aplaupīts cilvēks.
Vērtīgās lietas – dziļi, dziļi somā
"Ja tev liekas, ka sabiedriskajā transportā esi drošībā, tie ir maldi," kriminālo situāciju apraksta Matīss, "pat tur nedrīkst ņemt ārā telefonu, jo arī autobusā kāds var izvilkt ieroci un visas tavas vērtīgās mantas atņemt." Arī vietējie iedzīvotāji publiskās vietās nelieto viedtālruņus, jo baidās tikt apzagti. "Ja publiskā vietā nepieciešams piezvanīt, labāk lietot primitīvo telefonu ar pogām. Vismaz nebūs žēl, ja tev to atņems." Nokļūstot Elvidžijā, atkal nācies ņemt privāto taksometru, kas aizvestu uz Meridu. Drošības apsvērumu dēļ ceļotāji apmetušies apsargātā viesnīcā.
"Katru dienu Venecuēlā pavadījām ar lielu piesardzību," atceras Matīss. Izejot uz ielas, gan maks, gan telefons jāatstāj viesnīcā vai dziļi somā, lai nepiesaistītu uzmanību. Ikdienā, mērojot kaut vai tikai simt metru līdz veikalam, ārzemniekam ir jābūt piesardzīgam. "Valkāju cepuri un saulesbrilles, lai nedaudz maskētu to, ka neesmu vietējais." Pārvietoties drošāk esot ar taksometru, turklāt vislabāk visu laiku izvēlēties vienu un to pašu šoferi – jau pārbaudītu un zināmu, jo arī taksisti mēdz apzagt pasažierus.
Šo divu nedēļu laikā, izmantojot taksometrus un vietējo transportu, Matīss ar draugiem izbraukājis lielāko daļu valsts teritorijas – sākot ar Kolumbijas robežu un beidzot ar Puerto de la Krusu (Puerto de la Cruz). "No eiropieša skatupunkta, cenas šajā valstī ir ļoti zemas," stāsta Matīss, "tikai jābūt piesardzīgam uz katra soļa. Mēs pārsvarā ēdām dažādos restorānos – tā kā neesam vietējie, varējām to atļauties. Piemēram, pusdienas picērijā četriem cilvēkiem kopumā izmaksāja aptuveni 10 eiro."
"Šis ir mans ilgākais paša plānotais ceļojums, kādu esmu pieredzējis un kurā esmu devies vienatnē," par savu eksotisko un iespaidiem bagāto ceļojumu saka Matīss. "Tā ir paļaušanās tikai pašam uz sevi; viss tiek plānots un improvizēts uz vietas. Noteikti arī nākotnē piedzīvojumu netrūks, pasaule ir plaša un pārsteigumu pilna!"
