Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Īpaši, tādēļ, ka uzskatām domnīcu par akadēmiski izglītotu un godprātīgu pētnieku apvienību.

Mūsu skatījumā šos "Certus" paziņojumus caurstrāvo trīs pamata vēstījumi:
- Latvijā iedzīvotāju skaits samazināsies, bet ne tik kritiski kā tikām brīdināti;
- Problēmas ir arī citur Eiropā;
- Risinājums ir imigrācija.

Pirmie divi vēstījumi ir ar mierinošu intonāciju, trešais tiek piedāvāts kā risinājums. Arī jaunākajā "Certus" publiskajā paziņojumā atkal tieši tas pats, argumentācijai izmantojot dažādus pētījumus un faktus. Te gan jāatzīmē, ka patiešām ir iezīmējušies nelieli cerību asni un arī vairākās pozitīvas ziņas. Par tām mazliet vairāk noslēgumā. Vispirms par "Certus" argumentiem.

Nesen portāla "Delfi" slejās domnīcas pētnieks Sergejs Gubins publicēja rakstu "Arī Latvija var apturēt demogrāfisko lejupslīdi". Tajā viņš, balstoties uz paša aprēķiniem, norāda, ka 2030. gadā Latvijā būs aptuveni 1,8 miljoni iedzīvotāju. Tas ir vairāk nekā prognozē tādas nopietnas starptautiskās organizācijas kā ANO un ES. Šāds vēstījums ļauj politiķiem un arī sabiedrībai mazliet nomierināties – "redz, nav tik traki." Tomēr ir vērts mazliet uzmanīgāk aplūkot šo prognozi.

Runa ir par salīdzinoši tuvu laika periodu – 12 gadiem, atceroties, ka šobrīd Latvijā dzīvo vairāk nekā 1,9 miljons iedzīvotāju, tad "Certus" prognoze – kritums līdz 1,8 miljoniem – nozīmē samazinājumu vēl par 100–150 tūkstošiem. Tās nav uztveramas par nomierinošām ziņām.

Otrs Gubina vēstījums – viņš retoriski jautā: "Vai tiešām dzīvojam valstī bez nākotnes?" un pats steidz atbildēt – nē! Šāds "Certus" optimisms ir apsveicams un labprāt tam pievienojamies. Tikai arguments ir nedaudz mulsinošs. Pētnieks Gubins savā rakstā skaidro: "Latvija nav vienīgā valsts, kas saskaras ar nopietnām demogrāfiskām problēmām. Iedzīvotāju skaita ziņā desmit visstraujāk sarūkošās valstis atrodas tepat blakus – Lietuva, Polija. Arī virknē Austrumeiropas valstu, piemēram, Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā, Horvātijā, ir novērojama līdzīga demogrāfiskā dinamika."

Vai patiešām ar argumentu, ka arī citiem iet slikti, mums vajadzētu justies labāk? Nē! Īpaši tādēļ, ka skaidrības labad derētu mazliet vairāk iedziļināties, kāda patiešām ir situācija pieminētajās kaimiņvalstīs. Te noderētu neliela ilustrācija – vienkāršs matemātikas teksta uzdevums.

Iedomāsimies, ka piecas automašīnas brauc kraujas virzienā ar puslīdz vienādu ātrumu. Auto, kuru sauksim par LV atrodas no kraujas tikai 1,9 km attālumā, auto LT tālāk – 2,8 km, auto PL pat ļoti tālu – 38,1 km, HU – 9,7 km, BG – 7 km. Kurš no šiem auto pirmais iegāzīsies kraujā un cietīs smagā avārijā? Pēc kuras, visdrīzākais, ja izdzīvos, vairs nebūs nekāds braucējs.

Atbilde ir labi redzama – visbīstamākā situācija ir LV auto. Tieši šim auto ir nekavējoties jāsāk enerģiski rīkoties, lai novērstu katastrofu, tieši šim auto ir palicis vismazāk laika. Un šim auto nekādi nepalīdz fakts, ka aizmugurē, krietni tālāk ir citi auto, kuri tieši tāpat traucas nepatikšanu virzienā. Tīšām izlaidu faktu, ka LV auto, kurš ir vistuvāk briesmām, patiesībā brauc... visātrāk.

Atgriežamies pie "Certus" pētnieka Gubina vēstījuma. Viņš apgalvo, ka Latvija nav vienīgā valsts, kas saskārusies ar nopietnām demogrāfiskām problēmām. Taisnība! Tikai ļoti būtiska atšķirība ir tā, ka Latvijā dzīvo tikai 1,9 miljoni iedzīvotāji, pārējās pieminētājās, krietni vairāk: Lietuvā – 2,9 miljoni, Polijā – 40 miljoni, Ungārijā – 9,7 miljoni, Bulgārijā – 7 miljoni un Rumānijā – 19,6 miljoni.

Piedevām tikai Bulgārijai un Lietuvai iedzīvotāju skaita kritums, jeb ātrums, ar kādu tie traucās uz "kraujas malu", ir līdzīgs Latvijai, pārējām tas ir būtiski mazāks. Piemēram, minētā Ungārija kopš 2000. gada ir zaudējusi nepilnus 5% iedzīvotāju. Latvija... 18%. Atvainojiet, bet kā "Certus" var salīdzināt situācijas iedzīvotāju skaita ziņā ar piecas reizes lielāku valsti, kur iedzīvotāju skaitā kritums ir trīs reizes lēnāks nekā Latvijā?

Latvija ir tieši tas auto no teksta uzdevuma ar nosaukumu LV. Atšķirībā no citām valstīm mums ir vismazākais iedzīvotāju skaits, jeb atlikušie "km" un ātrums uz demogrāfisko krīzes krauju viens no vislielākajiem. Latvija pie kritiskās atzīmes nonāks daudz, daudz ātrāk nekā pieminētās kaimiņvalstis. Protams, paniski plosīties krīzes situācijās nav pareizākais risinājums, tomēr situācija paģēr rīkoties ļoti izlēmīgi. Būtība runa ir par nācijas eksistenciālu krīzes situāciju, kas patiesībā ir "force majeure" jebkura atbildīgai valstij.

Protams, ka "Nākotnes fonds" vēlas piekrist apgalvojumam, ka Latvija ir valsts ar nākotni. Tāpat ir iespējams labot demogrāfiskās tendences pat ļoti kritiskās situācijā. Pie šiem risinājumiem jau ir ļoti nopietni strādāts, ļoti komplicētā politiskā situācijā ir meklēti tālredzīgi risinājumi un top jauni priekšlikumi.

Valdība tikai pēdējo gadu laikā vien ir palielinājusi atbalstu demogrāfijai par vismaz 55 miljoniem eiro. Liela daļa no risinājumiem ir vērsti uz pašu galveno problēmu – palīdzēt novērst sociālās netaisnības plaisu, kas Latvijā ilgstoši visvairāk skāra tieši jaunās ģimenes. 2018. gads ar īpašu valdības lēmumu ir izsludināts par "Goda Ģimeņu gadu." Lēnām, bet attieksme mainās arī augstākajā politiskajā līmenī.

"Certus" pētnieks savā rakstā, kā labo piemēru piemin Igauniju. Tomēr der atcerēties, ka Igaunija ļoti izlēmīgas ģimeņu ar bērniem atbalsta programmas uzsāka jau 2000. gadu sākumā. Tās ietvēra sevī ļoti nopietnu sociālo atbalsta mehānismu programmu, kas tiek pilnveidotas un uzlabotas līdz pat šim brīdim. Zīmīgi, ka šī attieksme nostrādāja arī kā preventīvs remigrācijas* mehānisms.

Latviski runājot – gudras atbalsta programmas ļāva jaunajām igauņu ģimenēm atturēties no lēmuma pamest valsti kritiski brīžos. Lielā mērā tieši tāpēc Igaunijā iedzīvotāju skaitā kritums kopš 2000. gada ir trīs (!!!) reizes mazāks nekā Latvijā. Igaunijā kopš gadsimta sākuma zaudēts tikai 6% no iedzīvotāju kopskaita, Latvijā jau iepriekšminētie 18%. Šobrīd ir vērts sākt pievērst uzmanību arī Polijai, kur valdības izlēmīga rīcība arī iedrošinājusi daudzas poļu ģimenes.

Lai sekotu Igaunijas piemēram, Latvijai šobrīd vajadzētu valsts budžeta palielināt atbalstu ģimenēm par vēl apmēram 150–200 miljoniem eiro. Tā, protams, ir liela summa, bet politiķi zina, ka tā nav neiespējama. To var palielināt pakāpeniski, teiksim nākošo trīs gadu laikā, kas būtu saprātīgs līdzsvars starp budžeta stabilitāti un izlēmīgu rīcību. Tas pilnīgi noteikti būtu ieguldījums arī remigrācijas plānos. Vispirmām kārtām – ļautu Latvijā dzīvojošajām jaunajām ģimenēm justies drošāk un atturēties no galējā lēmumam grūtos brīžos pamest valsti.

Otrkārt – uzmanīgi salīdzinot situāciju ārpus Latvijas, daudzas šobrīd ārzemēs dzīvojošās jaunās ģimenes varēs konstatēt, ka Latvija pamazām kļūst aizvien labāka vieta, kur audzināt bērnus.

Protams, mēs šobrīd esam šī ceļa pašā sākumā – ļoti daudz darāmā vēl, piemēram, ar izglītības pieejamību un kvalitāti, veselības aizsardzību un citām izšķiroši svarīgām lietām. Tomēr progresu var panākt, to ir apliecinājusi tā pati Igaunija un šobrīd arī Polija. Kā jau norādīju, arī Latvijā attieksme pamazām, bet ir mainījusies ne tikai vārdos, bet pavisam reālos darbos, kas ir redzami gan valdības, gan vairāku atbildīgu pašvaldību līmenī.

"Certus" piedāvātā ideja par imigrāciju, kā alternatīvu risinājumu, ir jāvērtē ļoti uzmanīgi. Tā ir rīkojušās vairākas Eiropas lielvalstis nesenā vēsturē. Tomēr šie risinājumi vienmēr ir ļoti sarežģīti. Pat tādas pieredzējušas demokrātijas kā Vācija un Zviedrija ir saskārušās ar pamatīgām problēmām. Un te atkal der atcerēties par salīdzināšanu. Abas pieminētās ir valstis, kurās ir attiecīgi 80 miljoni un 10 miljoni iedzīvotāju. Latvijā pamatiedzīvotāju skaits, kā zināms, ir jau zem 2 miljoniem un turpina samazināties. Tādēļ mums imigrācija kā risinājums ir jāapsver īpaši uzmanīgi.

Pirms par to runāt kā risinājumu, ir jāizpilda mājasdarbs, ko laicīgi paspēja izdarīt Igaunija – mainīt attieksmi pret pamatiedzīvotāju ģimenēm, radīt drošu sociālo vidi, sistēmu. Pats galvenais tomēr ir ļoti cilvēcīgais faktors – uz jaunajām ģimenēm ar bērniem ir jāraugās kā cilvēkiem, kuri veidos mūsu nākotni, nevis kā IKP veidojošajiem resursiem ekonomikai vai nācijai. Ģimenēm ar bērniem Latvijā ir jājūtas droši, cienītām un aizsargātām.

Izšķiroši svarīgi ir sniegt, kopā radīt pārliecinošu nākotnes perspektīvu. Kopīgu lielo redzējumu par to, kādai jāizskatās nākotnes Latvijai, valstij, kurā dzīvos mūsu bērni, mazbērni. Kopīgajam nākotnes redzējumam jābalstās reālā rīcībā, nevis lozungos. To var radīt tikai sadzirdot vienam otru, domājot kopā, strādājot kopā un ticot kopīgam lielajam mērķim.


* - Jau kādu laiku speciālisti ir vienojušies, ka termina "reemigrācija" vietā lieto "remigrācija."