Zvaniņi lāču atbaidīšanai un citi padomi
"Kopš 2015. gada es ceļoju viens, jo, ceļojot vienatnē, es neesmu atbildīgs ne par vienu citu, nav domstarpību ar ceļa biedriem. Ceļojot vienam, piedzīvojumi visbiežāk atrod mani paši. Vienatnē es apceļoju Horvātiju un tad arī nolēmu, ka došos uz Aļasku," savu stāstu sāk Nils Aleksis.
Kāpēc tieši Aļasku? Nils stāsta, ka pirms vairākiem gadiem ar draugiem runājuši par filmu "Into The Wild", par Kristofera Makkendlesa dzīvesstāstu. Piedzīvojuma gars Nilam neliecis mieru, un doma par Aļasku atgriezusies arvien biežāk. 2017. gada aprīlī viņš beidzot nopircis biļeti uz Ņujorku un sācis gatavoties ilgi gaidītajam piedzīvojumam.
Plānojot braucienu, Nils internetā meklējis informāciju un citu ceļotāju pieredzi. "Tāpat arī lasīju, kas ir briesmīgākais, kas tur var notikt. Protams, tā ir nāve," stāsta Nils. Ceļā uz maģisko busiņu cilvēki visbiežāk noslīkstot, šķērsojot otro upi – Teklaniku. "Tā ir mežonīga upe, straume ir spēcīga, un daudzi, kas centušies nokļūt līdz maģiskajam busiņam, šajā upē ir noslīkuši."
Taču baisie stāsti Nilu nav biedējuši. Viņš ievācis informāciju, sarakstījies ar ceļotājiem, kuri šo pārgājienu bija veikuši. Saņēmis dažādus ieteikumus, piemēram, obligāti ņemt līdzi zvaniņus, lai ar skaļu iešanu atbaidītu lāčus. "Bija arī ieteikums iegādāties bisi vai speciālu gāzes baloniņu aizsardzībai pret lāčiem," stāsta Nils. "Es biju nolēmis šādu gāzes baloniņu nopirkt, bet pārgājiena sākumā, esot jau pie zīmes "Stampede Road", sapratu, ka man nekā nav, turklāt biju pazaudējis arī telti un karti. Tā bija tieši aktīvā lāču sezona. Bet es biju bruņojies ar dunci, kuru man kāds vīrs pirms pārgājiena iedeva."
Mālpilnieks sava Aļaskas pārgājiena sākumā.
Dabas varenība, šķēršļi un grūtības
Sastaptie reindžeri gan centušies Nilu atrunāt no šī pārgājiena, sakot, ka tas neizdosies un ka šogad vēl neviens maģisko busiņu neesot sasniedzis. Vai reindžeriem izdevās atrunāt latviešu puisi no sapņa īstenošanas? Protams, ka ne!
Lai gan pārgājiena sākumā Nils pamanījies mazliet nomaldīties un nonācis purvā, tomēr veiksmīgi ticis atpakaļ uz ceļa un devies tālāk, līdz saticis puisi no Austrijas – Tomasu. Sastaptais ceļotājs izskatījies pagalam vīlies un noguris, jo nebija varējis tikt pāri upei. Vairākas stundas mēģinājis, bet nekā; straume izrādījusies stiprāka, ūdens – ledains, un austrietis samierinājies, ka mērķi sasniegt nebūs lemts.
"Mēs bijām aptuveni četru stundu gājiena attālumā no tās upes. Es viņam teicu: "Mēs esam te satikušies, un tā ir zīme, ka jāiet. Kad vēl tu būsi šeit!? Ir jāiet!"" Nils centies uzmundrināt jauniegūto ceļabiedru un atrunāt no plintes mešanas krūmos. Par šo pārgājienu Aļaskā un ceļu uz maģisko busiņu Nils Aleksis bija sapņojis tik ilgus gadus un tagad, satiekot vēl vienu cilvēku ar tādu pašu sapni, vienkārši nav varējis ļaut viņam padoties. "Es jutos atbildīgs par to, ka viņam tur ir jānokļūst. Es viņam teicu: "Ar mani tu tiksi! Dodamies!" Tomass sakoda zobus, un mēs gājām," atceras Nils.
Tā ejot, abi nonākuši līdz pirmajam šķērslim – Sevidžas upei (Savage river), kas bijusi viegli pārbrienama. Taču īstās grūtības vēl tikai bijušas priekšā – bija jātiek pāri otrai upei, Teklanikai, kuras gultne klāta maziem olīšiem un kura savulaik paņēmusi daudzu ceļotāju dzīvību. "Straume spēcīgi ietekmēja stāvēšanu uz šādas gultnes – stāvot ilgāk par 10 sekundēm vienā vietā, straume cilvēku stumj prom," atceras ceļotājs.
Abi ceļabiedri pusotru stundu mēģinājuši tikt upei pāri, bet neveiksmīgi. Nolēmuši, ka pārnakšņos pie upes un nākamajā dienā mēģinās vēl. Iekurinājuši ugunskuru, žāvējuši slapjās drēbes, paēduši un devušies pie miera. Taču otrā rītā viss izskatījies vēl trakāk – pa nakti ūdens līmenis bija cēlies, un straume kļuvusi spēcīgāka.
"Tomass bija vēl dusmīgāks nekā iepriekš, bet es viņam teicu: "Tici man, viss mums sanāks!" Lai gan es pats sev īsti līdz galam neticēju," atzīst Nils. Pēc pāris stundām ceļotājiem piebiedrojušies četri amerikāņi, kas arī devušies uz to pašu mērķi. Kopīgiem spēkiem meklējuši iespēju šķērsot straujo un stindzinoši auksto upi, bet neveiksmīgi. Kad amerikāņi bijuši tuvu tam, lai padotos, īsākā auguma puisis Dastins pēkšņi iebridis aukstajā ūdenī līdz viduklim un saucis: "Šis ir mans pēdējais mēģinājums!" Straume viņu šūpojusi, puisis tikko varējis noturēties, bet maziem solīšiem viņam tomēr izdevies nokļūt otrā krastā.
"Tad mēs visi sameklējām nūjas un devāmies pāri pa to pašu vietu. Es upē mazliet paklupu, tomēr viss beidzās labi," piedzīvojumu mežonīgajā upē atceras Nils. "Pirms šķērsojām upi, debesis bija apmākušās, draudīgas, bet, kad tikām otrā pusē, laikapstākļi pilnībā mainījās! Sāka spīdēt saule, debesis kļuva zilas, viss bija perfekti! Es pasmaidīju un teicu puišiem: "Re, Kristofers priecājas par mums!" Kājas bija slapjas, tulznas saberztas un sāpīgas, bet sirdī prieks, ka upe pievarēta."
Teklanika – upe, kuru šķērsojot, daudzi ceļotāji zaudējuši dzīvību.
Maģiskā sajūta, sasniedzot mērķi
Baudot Aļaskas dabas skaistumu, ceļotāji beidzot sasnieguši vietu, kur atrodas maģiskais busiņš. "Tas bija īpašs mirklis," atceras Nils. Ceļabiedriem pateicis, ka pēdējos kilometrus vēlas iet vienatnē, puisis nošķīries no pārējiem, jo gribējis pabūt viens – ar sevi un savām domām.
Kad Nils beidzot ieraudzījis maģisko busiņu, emocijas bijušas fantastiskas. Busiņš, kas aprakstīts grāmatā par Kristoferu un redzēts filmā, tagad atradās Nila acu priekšā.
"Ceļotāji busiņā ir salikuši savu valstu karodziņus, ieskrāpējuši iniciāļus, atstājuši tur gan pārtiku, gan guļammaisus citiem ceļotājiem. Tur ir ierakstīti novēlējumi un stāsti par to, kāpēc viņi uz šejieni devušies, kā Kristofers ir mainījis viņu dzīvi ar savu domāšanu un būtību utt. Netālu no šīs vietas ir arī piemiņas akmens Kristoferam."
Tur bijis čemodāns ar dienasgrāmatām, un Nils apsēdies Kristofera gultā, atvēris to, izlasījis dažas piezīmes dienasgrāmatās, ierakstījis savu novēlējumu un pateicību Visumam, ka izdevies sasniegt mērķi. "Tas bija līdz šim svarīgākais, ko esmu izdarījis, lai pierādītu pats sev – ja vien no sirds gribi, tu visu vari izdarīt, un nekas nav neiespējams."
Busiņā bijusi arī Bībele, kuru 1993. gadā pēc dēla nāves uz šejieni atveduši Kristofera vecāki. Vienīgais ieraksts tajā bijis no Kristofera vecākiem. Bībele saglabājusies perfektā stāvoklī, tai nav nevienas izplēstas lapas, neviena lieka ieraksta. Tas parāda cilvēku cieņu, pietāti, attieksmi. To nakti Mālpils ceļotājs kopā ar jauno austriešu draugu pārlaida busiņā; Nils gulēja Kristofera gultā.
Magic Bus 142 jeb maģiskais busiņš ir zināms no filmas un grāmatas “Into the Wild”, kas ir patiess stāsts par Kristoferu Makkendlesu, amerikāni, kurš deviņdesmitajos gados izvēlējās dzīvi vienatnē dziļi Aļaskas biezoknī. Mežā pamests autobusiņš kalpoja par Kristofera patvērumu, un šajā vietā 1992. gadā viņa dzīve 24 gadu vecumā arī izdzisa; Kristofers mira no bada, kaut gan pastāv otra versija, ka viņa nāves iemesls bijusi saindēšanās ar ogām. Stāsta varoņa un maģiskā busiņa leģendu iedvesmots, Mālpils puisis sapņoja reiz nokļūt Aļaskā un atrast šo vietu. Pagājušā gada jūlijā viņa sapnis piepildījās.
Aļaska un ekipējums
Nils atzīst, ka Aļaskas pārgājienu esot gaidījis vieglāku, bet beigās tas izrādījies visai liels izaicinājums. Ekipējums bijis sagatavots pietiekami nopietns: labi pārgājiena zābaki, 75 litrus ietilpīga mugursoma, guļammaiss, rezerves apavi, drēbes un pārtika (konservētas pupiņas ar gaļu, maize, ūdens, kā tomēr pietrūcis, bet labi, ka amerikāņu puišiem līdzi bijusi ūdens filtrēšanas sistēma, ar kuru varēja izfiltrēt upes ūdeni). Aļaskā Nils pavadījis divas nedēļas. Lāčus ceļā nav saticis, toties aļņus gan.
"Aļaska būtībā ir tāda pati kā Latvija, tikai ar kalnaināku vidi un pozitīvākiem cilvēkiem. Vide, klimats, laikapstākļi, meži, dzīvnieki – tas pats, kas Latvijā." Nilam esot doma aizbraukt uz Aļasku vēl kādreiz dzīvē.
25. janvārī mālpilietis dosies garākā ceļojumā pa pasauli: sākumā uz Grieķiju, tad ar autostopiem centīšoties nokļūt līdz Marokai, tvert mirkli Kalifornijā, baudīt kultūru un vairāk iepazīt sevi Indijā. Nils saka: "Nekad nevar zināt, kur nokļūšu, tādēļ arī par to neuztraucos. Ir neliels plāns, ar ko sākt, un tas arī viss. Pārējais atkarīgs no cilvēkiem, kurus satikšu, un situācijām, kuras piedzīvošu." Mirkļus no ceļojumiem puisis kolekcionē un dalās arī ar citiem savos sociālajos kontos. Nilam ir sapnis arī par Everestu.
Ko saka vecāki par dēla ceļojumiem? "Sākumā tētis skatījās skeptiski uz to visu, bet pirms brauciena uz Aļasku es ar viņu izrunājos, un viņš man teica: "Dari to!"" Nils atzīst, ka līdz 9. klasei bijis diezgan liels bosiks, un atzīmes ģeogrāfijā viņam nav bijušas labas. "Mālpils skolas ģeogrāfijas skolotāja par maniem ceļojumiem nezina," smej Nils, "un arī es pats nekad agrāk nebiju domājis, ka kaut kas tāds dzīvē ar mani notiks – ka es ceļošu, ka es kaut ko redzēšu tālāk par savu degungalu. Bet tas ir noticis!"
Vislabāk Nilam patīk ceļot vienatnē, jo piedzīvojumi tad viņu atrod paši.