Ja par barikāžu piemiņas rituāliem, tad šogad Doma baznīcā Rīgā tika atklāta tā laika notikumiem veltīta piemiņas zīme – vitrāža, kuras izveidošanai sabiedrība brīvprātīgi saziedoja 142 000 eiro.
Tiesa, nosacītu mūslaiku "barikāžu" ēnas puses klāt bija arī šajā pasākumā. Kā uzsvēra viens otrs sociālo tīklu lietotājs, pasākumā klāt nav bijusi neviena no lūgtajām valsts augstākajām amatpersonām. Tiesa gan, tas noticis attaisnojošu iemeslu dēļ – kurš bijis ārzemes, kurš tepat aizņemts ar augstiem ārvalstu viesiem.
Citi "Facebook" lietotāji savukārt piebilda, ka labi vien ir, jo kam gan tās formālās uzrunas tik sirsnīgā brīdī vajadzīgas. Tādas runas gan vistiešākajā veidā norāda, ka arī tādas lietas kā vienotība ir rūpīgi jākopj.
Kopš tā laika, kad Vecrīgā, Zaķusalā un citviet kūpēja brīvības sargu ugunskuri, ir pagājuši 27 gadi. Par tradīciju ir kļuvuši barikāžu piemiņas pasākumi, bet, kas interesanti, ik pa laikam "barikāžu recidīvi" tomēr atkārtojas, un šoreiz jau uz jēdzienu "barikādes" jāskatās kā uz vispārinājumu.
Te jāatceras, ko reiz norādījis arī postpadomju domāšanas stilu vēl joprojām ietekmējošais 19. gadsimta domātājs Kārlis Markss, proti: vēsture pirmo reizi pie mums atnāk kā traģēdija, otrreiz – kā farss, bet tas nenozīmē, ka tauta tāpēc kļūtu vienotāka.
Tieši otrādi. Kā gan citādi, ja ne kā šķelšanos un stāvēšanu jaunāko laiku "barikāžu" dažādās pusēs var uztvert atkal jaunu sparu ieguvušās diskusijas par to, vai tā saukto čekas maisu saturu vajag darīt zināmu sabiedrībai vai turpināt slēpt un ļaut cilvēkiem baroties no baumām un dzīvot dažādu mītu uzburtās ainās. Argumentu, kāpēc nevar atklāt ziņotāju vārdus, ir gandrīz vai vairāk nekā to, kas runā par labu skaidrības ieviešanai šajā jautājumā.
Skaidrs, ka tie brīži, kad kādam tika piedāvāts izspiegot savus tuvākos, nebūt nebija komiski; pat ja kāds piedāvājās to darīt pats, piemēram, melnas skaudības dzīts, vai tad viņš nesaprata, ka pārceļas nosacītu barikāžu otrā pusē? Tagad taču tik bieži dzirdam, ka čeka muļķus nemaz nevervēja...
Un tā "čekas maisu" jautājums Saeimas priekšvēlēšanu gaisotnē ir kļuvis par sava veida barikādēm ar stiprām ēnas pusēm. Protams, piemēru, kad sabiedrībā valda pat kaut kas vairāk par viedokļu daudzveidību, ir vairāk, it sevišķi tad, ja nav skaidra mērķa vai vismaz nepārprotamu morālu kritēriju, pēc kuriem vadīties.
Droši vien ar laiku barikāžu laika notikumi kļūs par kaut ko simbolisku un pat svētu un sabiedrība kļūs vienotāka. Bet tas, visticamāk, būs tad, kad atkal visi kopā spēsim vienoties par kādiem lielākiem mērķiem, kas pārsniegs vēlmi apgūt Eiropas naudu. Kad tas notiks, laiks radīs.
arhīvs
Kā vienmēr, janvāra vidū pieminam Barikāžu dienas. Tās palikušas atmiņā kā laiks, kad sabiedrības lielākā daļa bija vienota ar mērķi aizstāvēt atjaunotās valsts neatkarību. Tas bija skaudri vienkāršs laiks, jo varēja redzēt, kurš kurā barikāžu pusē stāv.