...un cilvēkiem vairāk nekā pagājušajā gadā patikšot iet uz veikalu iepirkties. Par dažiem centiem dārgāks gan ir kļuvis benzīns un dīzeļdegviela, bet mašīnu uz ceļiem tāpēc mazāk nekļūšot, domā gan autovadītāji, gan eksperti. Taču tās ir prognozes.
Realitāte ir tāda, ka no šā gada 1. janvāra, pēc ilgākiem pārdomu brīžiem, ir noteikts, ka minimālā alga valstī ir 430 eiro. Tiesa, tā nav pat puse no vidējās darba algas Latvijā par pilnu slodzi, kas jau ir pārsniegusi 900 eiro, bet tomēr. Vai tas nozīmē, ka tūdaļ arī dzīvosim pārticīgāk? No vienas puses, finansistu valodā runājot, maksimālais diferencētais neapliekamais minimums ir palielināts līdz 200 eiro. Līdz šim tas bija 115 eiro, taču par pusi procenta ir palielinātas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas – 11% agrāko 10,5% vietā. Kā var saprast, kāds procents no sociālajām iemaksām tiks arī valsts obligātās veselības apdrošināšanas nodrošināšanai. Vismaz teorētiski būs tā, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis lielai daļai samazināsies par 3%, kamēr sociālais nodoklis pieaugs par 1%. Summāri iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājums pilnībā nosedz sociālā nodokļa palielinājumu. Pēc nodokļu reformas vismaz iedzīvotāji joprojām būs ieguvēji un neizjutīs, ka ir ieviests papildu veselības maksājums, vēl pagājušajā rudenī skaidroja Saeimas deputāti, kuri nodarbojās ar nodokļu izmaiņu un veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanas jautājumiem.
Viena lieta, protams, ir skaidrojumi, kurš iegūs, kurš zaudēs, un ne jau katrs no mums ir piedzimis ar finansista dotumiem un tos labi saprot. Darba ņēmējam ir svarīgi, lai darba devējs veiktu sociālās iemaksas par viņu un kārtīgi maksātu citus nodokļus, savukārt uzņēmējam svarīgi, lai tie nebūtu tik lieli, ka pat gribēdams nevar būt godīgs, bet vēl sliktākā gadījumā ir spiests uzņēmumu taisīt ciet. Visticamāk, ka Valsts ieņēmumu dienests rūpīgi raudzīsies, vai atbilstoši katra darbinieka izpeļņai tiek ievērotas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes dažādu ienākumu līmeņiem – 20% un 23% strādājošajiem ar maziem ienākumiem un ienākumiem, kas tuvi valstī vidējai algai, un 31,4% (šobrīd 23%) tiem, kuru nopelnītās summas raisa tikai cieņu.
Kā jau parasti, arī šoreiz var sacīt: laiks rādīs. Un laiks, kā zināms, parāda gan to, ko esam cerējuši ieraudzīt, gan arī to, ko pavisam negribas redzēt. Protams, jebkuras pārmaiņas attāli atgādina tos brīžus, kad pavasarī un rudenī pārgriežam pulksteņa rādītājus vienreiz uz priekšu, otrreiz atpakaļ. Un vienmēr šādās reizēs skaļi tiek runāts par ieguvumiem. Tāpēc, tāpat kā daudzi darba ņēmēji, pēc lielajiem gadu mijas tēriņiem gaidu pirmo algu šogad un nezinu, vai nodokļus šoreiz maksāšu vēl pa vecam vai varēšu priecāties par jauno kārtību.
pixabay.com
Tā nesteidzīgi ir iesācies jaunais gads. Ekonomikas un finanšu dzīves komentētāji apgalvo, ka nākamos 12 mēnešus dzīve būs laba, vismaz labāka nekā pērn, jo valstī atkal ir atdzīvojies celtniecības un pārstrādājošās rūpniecības sektors; labāk nekā pērn klāšoties arī dažādu pakalpojumu sniedzējiem...