Pirts muzejs ir vieta, kur var sastapt latviskās pirts seno mantojumu. Muzejā šobrīd ir apskatāmas un izmantojamas septiņas pirtis. Iedvesmu šāda muzeja izveidei Teodors Karlsons savulaik smēlies, ceļojot pa pasauli. "Somijā ir tāds muzejs, es pats vairākas reizes esmu tur bijis," stāsta Teodors Karlsons. Somijas muzejā pirtiņu esot krietni vairāk, turklāt tas izveidots par valsts un pašvaldības līdzekļiem un nodots privātīpašniekiem apsaimniekošanā. "Mūsu muzejs ir pašu veidots: paši atrodam, izdomājam un par saviem līdzekļiem uzturam," stāsta Pirts muzeja saimnieks.
Sirdslieta ar senu vēsturi
Teodors stāsta, ka melno pirti pazīst ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē. "Daudz tādu ir Somijā un Igaunijā, arī Lietuvā ir nedaudz, Krievijā – mazāk. Šobrīd tas lēnām aiziet un pazūd. Tā ir evolūcija. Daudzus tā pēršanās tik daudz neinteresē, cilvēki no pirtīm atsakās, jo pietiek ar dušu. Pirts pamatfunkcija kādreiz bija, lai nomazgātos."
Muzeja kolekcijā šobrīd ir pirtis, kas atceļojušas gan no Vidzemes, gan Latgales un Kurzemes. "Gribas jau vēl un vēl, bet dzīve rādīs, kā viss iegrozīsies. Gribas, lai šo pirtiņu ir vairāk un no dažādām Latvijas vietām, lai gan vieta, no kurienes tās nāk, nav pats galvenais," stāsta Teodors Karlsons. Galvenais nosacījums esot, lai pirts būtu pārvedama. "Pirts, kas ir sasniegusi tik cienījamu stāvokli, ka nav pārvietojama, muzejam īsti nederēs. Ja pirts ir laba un interesanta, mēs labprāt to ņemam." Senos pirtsakmeņus gan parasti uz muzeju nevedot. Tos sagādājot paši.
Dagdas pirts
Kurzemnieciskās pirtis Latgalē
Interesanti, ka arī Latgalē atrodamas ļoti kurzemnieciskas pirtis. Tas tādēļ, ka savulaik celtnieki, kas cēla pirtis Kurzemē, braukuši peļņā arī uz Latgali, skaidro Teodors: "Tāpat kā tagad no Latvijas brauc strādāt uz Zviedriju un Angliju, arī senāk amatnieki ceļoja," skaidro pirts entuziasts. "Latgalē ir pirtis, par kurām ir pilnīgi skaidrs, ka tās būvējuši kurzemnieki. Kad apjautājos, izrādās, tiešām – bijusi viesstrādnieku brigāde no Kurzemes, un viņi pirtis būvēja pēc kurzemnieku tradīcijām!"
Vēl Teodors pastāsta, ka Latgalē, kur cilvēki bija nabadzīgāki un pirtis izmantoja ilgāk, to saglabājies vairāk. "Kurzemnieki bija bagātāki, viņiem sāka parādīties vannas, un kurš tad ies mazgāties melnajā pirtī kaut kur ārā, ja mājās ir vanna?" Visvecākais Pirts muzeja eksponāts esot no Dagdas puses atceļojusī pirtiņa. "Pēc maniem aprēķiniem, šī pirts varētu būt celta 19. gadsimta vidū," spriež muzeja saimnieks.
Par pirtsslotām, akmeņiem un kļūdām
Vai pirts akmeņiem arī ir savs mūžs? Izrādās, jā, tie kalpo tik ilgi, kamēr nav sadrupuši. Teodors teic, ka akmeņus izvēlas tādus, kas mazāk plaisā. "Izvēlamies gan pēc pieredzes, gan pārbaudot – iemetam ugunskurā un, kad tas izkurējies, skatāmies, kurš nav saplaisājis. Tas tad "strādās" ilgāk."
Arī pirtsslotu siešanā jāievēro savi nosacījumi, bet vissvarīgākais esot ieklausīties dabā. "Man patīk monoflorās slotas no viena veida zariem," saka Teodors. Viņš zina teikt, ka Jāņos nav īpašais slotu siešanas laiks, jo tas vairāk ir atkarīgs no mēness fāzēm. Protams, saulgrieži ietekmē daudz, tomēr cilvēki ļoti bieži kļūdās, jo paņem to vienkāršāko, kas ir saskatāms virspusēji. "Piemēram, mēs atceramies, ka mežs ir jāgāž ziemā, bet aizmirstam, ka ir jāskatās pēc mēness fāzēm. Smalkumus mēs aizmirstam, lai gan bieži vien tieši tiem ir daudz lielāka nozīme," skaidro Teodors Karlsons. "Daba mainās, un ir daudz faktoru, kam ir būtiska nozīme, bet kurus mēs diemžēl neņemam vērā."
Būtiski ir ieklausīties dabā, pavērot, nevis akli sekot datumiem un tradīcijām. "Kokam, no kura gatavo slotas, ir jābūt gatavam. Nobriedušam. Ja ir ļoti vēls pavasaris, koks vēl nebūs gatavs. Mēs varam griezt bērza slotas Jāņos, bet ozols tad vēl ne tuvu nebūs nobriedis, lai to varētu griezt slotām. Ja mēs gribam smaržīgu liepu slotu ar liepziediem, zari jāgriež tad, kad tā zied, nevis Jāņos."
Kamēr čaklais Pirts muzeja saimnieks vāc kopā senas pirtiņas, čaklās bitītes pļavās ap muzeju vāc medu. Tikt pie šī kāruma var arī pirts baudītāji.
Pirts smeķi bauda arī svešzemju viesi
Šā gada sākumā Pirts muzejs saņēma kultūras zīmi "Latviskais mantojums", ko piešķir lauku tūrisma uzņēmējiem, kuri saglabā latviskās kultūras un sadzīves tradicionālās vērtības un iekļauj tās mūsdienu dzīvē. "Tas bija liels pagodinājums un novērtējums. Ir prieks, ka cilvēki novērtē to, ko mēs darām," teic Teodors.
Sējas novada Pirts muzeja pirtiņās pērušies ne tikai Latvijas, bet arī ārzemju viesi. Kā viņi par tām uzzina? "Reizēm ārzemju viesus atved tūroperatori. Citreiz viņi paši par muzeju izlasījuši internetā," stāsta Teodors. Latviešu pirts tradīcijas uz savas ādas vistiešākajā nozīmē izbaudījuši ceļotāji pat no Japānas un Ķīnas. Kas ārzemniekus visvairāk pārsteidz un interesē latviešu pirtiņās? "Tos viesus, kuru valstī arī ir pirtis, pārsteidz slotu daudzveidība," teic pirts saimnieks.
"Savukārt japāņus un ķīniešus interesē dažādās zāļu tējas, kādas mums te ir." Teodors stāsta, ka ar Ķīnas viesiem gadījies pat kuriozs: "Kad uzsnieg sniegs, ķīnieši nesaprot, kā no vienas telpas var nokļūt uz citu telpu. Pa āru? Kā var iziet ārā pliks? Jau ar drēbēm ir auksti, kur nu vēl pliks!"
Modernā pirts uz riteņiem
Līdzās senajām pirtiņām savu vietu muzejā atradusi arī kāda mūsdienīgāka pirts – uz riteņiem. Tā mērojusi vistālāko ceļu, jo šurp atvesta no Somijas. Teodors teic, ka tajā esot ļoti labs, patīkams gars un pati pirtiņa esot ērti un ātri sakurināma. "Ja cilvēks nenāk uz pirti, tad pirts pati aizbrauc pie cilvēka," smej Teodors.
"Šī pirts ir ražota Somijā, tā ir oriģināla, ar pārdomātu risinājumu, lai tiešām būtu kā pirts, ar atbilstošu krāsni. To var pielikt pie jebkuras vieglās automašīnas, un tā ir viegli pārvedama." Šajā pirtī varot sasēsties un pērties četri cilvēki.
Uz Pirts muzeju labprāt braucot arī jaunākās paaudzes pārstāvji. "Tagad jau pirts rituāli ir tāda kā modes lieta, daudziem tas liekas aizraujoši," stāsta Teodors. "Tomēr pie mums brauc uz pirti, nevis uz rituālu. Pirts ir jābauda. Vajag dzīvot un baudīt!"
