Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pat salīdzinoši mierīgi dejas soļi dedzina kalorijas tikpat efektīvi kā riteņbraukšana.

Dejošana patērē daudz enerģijas, jo tā ietver "kustības visos virzienos", saka Niks Smītons, viens no Braitonas Universitātes pasniedzējiem un pētījuma autoriem. Skrienot, peldot vai citās fizisko aktivitāšu formās, kurās kustība notiek uz priekšu, kustības lielā mērā nodrošina aktivitātes vienmērīgais ritms un inerces spēks. Taču dejot nav iespējams šādā veidā. Dejošanā ir daudz dažādas "pieaugošas un sarūkošas fiziskas slodzes īsā laika posmā, un to nav iespējams izdarīt, nepatērējot daudz enerģijas," skaidro Smītons.

Ja skriešana ir kā braukšana pa šoseju, dejošana vairāk ir kā līkumošana pa pilsētas centru, kur pilns ar automašīnām. Visas apstāšanās, kustības uzsākšanas un virziena maiņas patērē daudz degvielas, lai gan jūs neesat nekur tālu aizbraucis.

Protams, patērētais enerģijas daudzums ir atkarīgs no tā, cik centīgi un enerģiski jūs dejojat. Lēnu valsi, protams, nevar salīdzināt ar skriešanu kalnā. Taču kaloriju dedzināšana nav vienīgais pozitīvais efekts, ko sniedz dejošana. Gluži tāpat kā skriešana pa takām labāk stiprina ķermeņa apakšdaļas locītavas nekā skriešana pa līdzenu virsmu, arī dejošanas dažādās kustības trenē ķermeņa sīkos atbalsta muskuļus un saites.

Tāpat kā citiem kardiotreniņiem, dejošanai piemīt arī garastāvokli un prāta darbību uzlabojoša iedarbība. Jau 2007. gadā kādā pētījumā secināts, ka pēc dejošanas uzlabojas garastāvoklis un mazinās stresa līmenis. Taču kāds jaunāks pētījums, kas šogad publicēts žurnālā "Aging Neuroscience", liecina, ka dejošana pozitīvi ietekmē "baltās vielas" darbību senioru smadzenēs. "Baltā viela" ir mūsu smadzeņu saistviela, un tās apjoms samazinās, cilvēkam novecojot.

"Tas savukārt nozīmē aizvien lēnāku domāšanu un atmiņas problēmas," saka Kolorādo Valsts Universitātes asociētā neiroloģijas profesore un pētījuma vadītāja Agneška Burzinska. Burzinska un viņas kolēģi pētīja "baltās vielas" izmaiņas senioru smadzenēs, iesaistot viņus regulārās staigāšanas, stiepšanās un dejošanas nodarbībās. Nodarbības notika trīs reizes nedēļā pusgada garumā.

Kad tika salīdzinātas "baltās vielas" izmaiņas senioru smadzenēs, rezultāti bija šādi: tiem, kuri piedalījās staigāšanas un stiepšanās nodarbībās, "baltās vielas" efektivitāte bija samazinājusies, savukārt tiem, kuri nodarbojās ar dejošanu, tā uzlabojās. Jāpiebilst, ka pozitīvās izmaiņas "baltajā vielā" dejotājiem tika novērotas vienā konkrētā smadzeņu daļā, ne visās smadzenēs. "Taču šie rezultāti vienalga ir daudzsološi," piebilst Burzinska.

Arī psiholoģiskie ieguvumi no dejošanas ir iespaidīgi. Gadiem ilgi psihoterapeiti ir ieteikuši dejošanu kā efektīvu terapiju tiem, kuri cieš no sociālām fobijām vai bailēm no publiskas uzstāšanās. Ideja ir šāda: ja tu vari pietiekami atbrīvoties, lai uzdejotu svešinieku priekšā, tu, visticamāk, jutīsies brīvāk arī tad, kad būs publiski jāuzstājas vai jākomunicē ar svešiem cilvēkiem. Šo uzskatu apstiprinājuši dažādi pētījumi, sākot jau no 1980. gada.

Saskaņā ar kādu Oksfordas Universitātes veiktu pētījumu, dejošana palīdz veidot arī sociālās saites. Līdzīga sajūta kā tad, kad runājat ar svešinieku un izrādās, ka esat mācījušies vienā skolā, rodas, kopīgi dejojot. Kustoties vienā ritmā pie vienas mūzikas kopā ar citiem, smadzenes nojauc daudzas barjeras, kas attur no komunikācijas ar svešiem cilvēkiem. Kopīga dejošana rada sajūtu, ka esat līdzīgi, un atvieglo komunikāciju.

Visbeidzot – partnera pieskāriens dejā var būt īpašs ieguvums. Pieskārieni mums ir svarīgi jau kopš bērnības. Jo vairāk zinātnieki pēta pieskārienu iedarbību, piemēram, masāžu, sadošanos rokās un citas savstarpējo pieskārienu formas, jo biežāk viņi atklāj, ka pieskārieni uzlabo pašsajūtu un mazina stresu. Varētu teikt, ka deja ar partneri ir sports un apskāviens reizē.

Kopumā ņemot, ir skaidrs, ka mums visiem nāktu par labu biežāk uzdejot.