Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Interesanti, ka Latgales atbrīvošanu pats Radziņš uzskatīja par nozīmīgāku nekā Bermonta armijas sakaušanu. Radziņa rakstu krājumā lasāms: "Latgales atbrīvošanas kara nozīme ir ļoti liela; man šķiet, ka uzvarai Latgalē ir lielāka nozīme nekā uzvarai pār Bermontu. Karojot pret Bermontu, mēs vedām karu pret ienaidnieku bez idejas, bez tēvijas; šo ienaidnieku centās apkarot arī Sabiedrotie un palīdzēja mums vislielākā mērā kā morāliski, tā materiāli. Karojot pret Bermontu, mūsu karaspēkā darbojās kā nacionālā sajūta, tā šķiras naids pret reakcionāro muižniecību.

Latgales atbrīvošanas karā Sabiedrotie vairs mums nepalīdzēja. Mūsu karaspēkā darbojās gan nacionālā sajūta un arī naids pret sarkano teroru, bet, no otras puses, mūsu karaspēkā un tautā tika vesta propaganda arī par labu šim sarkanam teroram. Mūsu karaspēkam bija jākaro ar ļoti lielu ienaidnieku – veselu lielvalsti – ienaidnieku, kurš bija uzvarējis visas baltās krievu armijas. Tikai ar šo uzvaru mēs pierādījām visai pasaulei, ka mums ir pilnīgi noteikta nacionāli valstiska apziņa, kura nepadodas nekādiem vilinājumiem ne uz labo, ne uz kreiso pusi."

Gan šodienas vēsturnieku, gan laikabiedru skatījumā ģenerālis Radziņš bija izcils kara stratēģis, līdz ar to latviešu uzvaras bija nevis nejaušība, bet pārdomātu operāciju rezultāts.

1919. un 1920. gadā latviešu militārie pretinieki jeb, tēlaini runājot, Melnais bruņinieks bija skaidri zināmi. Un skaidri zināms Lāčplēsis. Taču, atceroties pagātnes notikumus un 11. novembrī godinot latviešu karavīrus, neiztikt bez pārdomām: kas šodien ir mūsu Melnais bruņinieks un kas Lāčplēsis? Māras Zālītes "Lāčplēsī", kas sauca pēc Latvijas atdzimšanas Trešajā atmodā, dzirdējām, ka "visas mūsu mātes ir viņu auklējušas". Kādu Lāčplēsi auklēt šodienas mātēm? Mulsina ne tik daudz atbilžu, cik jautājumu trūkums. Par maz šodien vērtē vīrišķības, varonības, cīņasspara izpausmes.

Pirms dažām dienām dēls piedalījās džudo sacensībās. Cīņas bija spraigas, dažam dalībniekam gadījās pa traumai, cits nenovaldīja asaras. Turnīra noslēgumā treneri teica uzrunu dalībniekiem, kurā uzsvēra cīņās gūto mācību: nepadoties, pat ja ir grūti, pat ja birst asaras, ir svarīgi piecelties un turpināt cīņu. Aizliegts palikt guļot! Ir jāceļas augšā un jācīnās! Bet tā taču nav pamācība tikai sportā. Latvija mums ir tāpēc, ka latvieši reiz ir spējuši piecelties no nebūtības.

11. un 18. novembris nedrīkst izpausties tikai kā atmiņas par pagātni. Šiem datumiem jāatgādina, ka uzvaras nāk ārpus komforta zonas. Vai šai atziņai būs pienācīga vieta jaunajā izglītības saturā? Laikā, kad katra indivīda labsajūta tiek kultivēta teju kā augstākā vērtība, pašiem indivīdiem jāmācās atteikties no mazas labsajūtas augstāku mērķu vārdā. Tikai tad valsts svētku datumiem būs piepildījums. Ja tie iedvesmos jaunos brīvības cīnītājus. Un ne jau tikai kaujas laukam. Dzīvei. Latvijai.