Katrā ziņā – labklājības ministra Jāņa Reira ("Vienotība") starp viņiem nebija. Pēkšņi (apzīmējums "pēkšņi" šeit ir vietā) Reira kungs publiskajā telpā nāca klajā ar diviem paziņojumiem, kuri vismaz noteiktā sabiedrības daļā ministra popularitāti ievērojami stiprināja.
Vispirms 31. oktobrī notikušajā Latvijas pirmajā audžuģimeņu forumā amata vīrs paziņoja, ka iesniedzis priekšlikumu par aizliegumu uz ārzemēm adoptēt bērnus no audžuģimenēm. Teikto sanākušās audžuģimenes novērtēja skaļiem aplausiem. Tas patiešām notika, jo komentāra autors tur bija klāt un var apliecināt.
Nākamajā dienā, 1. novembrī, atklājot Rīgas pilī notiekošo konferenci "Bērna vajadzības – ideāli un realitāte ārpusģimenes aprūpē", labklājības ministrs cita starpā klātesošajiem atvainojās par to, ka Latvijā vēl joprojām eksistē bērnunami un līdzīgas institūcijas. Var protams runāt par prasmīgu sabiedrisko attiecību veidošanu, bet arī tas ir jāprot, un skaidrs, ka sabiedrība (vismaz tās ieinteresētā daļa) sekos līdzi, lai paziņojumi materializētos arī konkrētos darbos.
Autors negribētu atmest ar roku un purpināt: būs, kā vienmēr... Tomēr attiecībā uz ārzemju adopcijas aizliegumu sagaidāma virkne grūtību. Vispirms jau vajadzīgi attiecīgi grozījumi Civillikumā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā un citos normatīvajos aktos. Šis rutīnas darbs reāli nemaz vēl nav uzsākts. Neoficiāli tiek runāts vien par iespējamām izmaiņām regulējumā, kas liegtu audžubērniem piedalīties tā sauktajās viesprogrammās – braucienos uz ārzemēm, kur notiek neformāla iepazīšanās ar potenciāliem audžuvecākiem.
Aplūkosim dažus skaitļus, kas raksturo iespējamo adoptēto bērnu skaitu. Labklājības ministrijas dati liecina, ka 2017. gada 1. augustā attiecīgajā datu bāzē ir 1301 adoptējamais bērns, t.sk. 528 bērni, kurus juridiski var adoptēt uz ārvalstīm. Daudz vai maz? Ja šā gada deviņos mēnešos valstī piedzima 15 723 bērni (Centrālā statistikas biroja dati), tad tas ir daudz. Vēl jo vairāk, ka mirstība arvien pārsniedz dzimstību.
Tomēr jāatzīmē arī, ka vairāk nekā puse no potenciāli ārzemēs adoptējamiem bērniem – 269 no minētajiem 528 – ir invalīdi vai smagi slimi. Pastāv liela iespēja, ka Latvijā viņi adoptētājus var arī neatrast. Vai atrast tādā gadījumā, ja būtiski tiek pārskatīta adopcijas un arī specializēto audžuģimeņu motivācijas programma.
Valsts apņemšanās nodrošināt ģimeniskus dzīves apstākļus grūtdieņiem paģērēs arī noteiktu finansējumu, apmācību un, kas ļoti svarīgi, sabiedrības attieksmes maiņu. Pret pašmāju adoptētājiem, audžuģimenēm un pašiem bērniem, jo sevišķi – slimību un īpašo vajadzību iegrožotajiem.
Starp citu, arī Pierīgā (ar dažiem patīkamiem izņēmumiem) audžuģimeņu darbību nevar saukt par plašu un aktīvu.
Ja labklājības ministrs, nākot klajā ar šiem paziņojumiem, apzinās darbu apjomu un vismaz aptuvenu rīcības plānu, to, protams, var vērtēt ar pienācīgu cieņu. Tomēr galvenais ir sabiedrības un mediju neatlaidīga sekošana līdzi procesa attīstībai, neļaujot tam nogrimt un pazust citu notikumu un skandālu birumā.
08.11.2017 07:43
Dzintris Kolāts. Visu cieņu! Bet ko tālāk?
Autors Dzintris Kolāts
F64
Ilgu laiku darbojoties mediju vidē, blakus politisko lēmumu pieņēmējiem, esmu jau ieradis kritiski un pat skeptiski vērtēt dažādus skaļus paziņojumus par to, ka dzīve vai kāds noteikts tās sektors tūlīt kļūs daudz labāks. Tajā pašā laikā subjektīvi, pēc diezgan neskaidriem kritērijiem, man tomēr izveidojies tāds kā politikas veidotāju saraksts, kurus tomēr varētu pozitīvi vērtēt paveikto darbu, komunikācijas prasmju un citos aspektos.