Skriešana ir populāra tāpēc, ka salīdzinoši ātri un pilnīgi bez maksas augums iegūst labu formu. Mēs varam skriet kad un kur vēlamies, nerēķinoties ar fitnesa klubu maksu un darba laikiem. Tomēr Latvijas iedzīvotāju vidū valda ar skriešanu saistīti mīti, un, lūk, 5 no izplatītākajiem.
1. mīts. Labāk skriet no rītiem
Skriet vajag tad, kad jums patīk. Ja jautāsiet jebkuram skrējējam, viņš atbildēs, ka skriešana – tas ir meditatīvs pasākums, kad var aizmirst par stresu, problēmām un pārdzīvojumiem. Kāds skrien uzreiz pēc darba, kāds – pēc pamošanās, kas dažkārt ir tuvu pusdienlaikam, bet kādam patīk skriet pirms miega. Organismam ir vienalga, kurā diennakts laikā jūs skrienat, galvenais, lai pirms tam nav krietni ēsts, tādā gadījumā jāpagaida vismaz 2 stundas.
2. mīts. Galvenais – silti saģērbties
Nepareizi. Galvenais ir piemēroti apavi, kas jāizvēlas atbilstoši skriešanas virsmai – asfaltam, gruntij, zālei, pludmalei vai meža taciņām – un slodzei, kuru esat paredzējuši, jo noskriet 1 km vai 10 km nav viens un tas pats.
Kas attiecas uz apģērbu – tuntuļoties nav ieteicams, tā jūs sasvīdīsiet un riskēsiet saslimt, tāpēc velciet vieglu apģērbu. Skriešanas apģērbu izvēlieties atbilstoši laika apstākļiem, piemēram, lietū un vējā noderēs atbilstošas vējjakas. Nevelciet kokvilnas veļu, tā ātri uzsūc mitrumu, un jums kļūs vēsi. Labāk iegādājieties termoveļu.
3. mīts. Skriet gar ceļa malu – tas ir pieņemami
Patiesībā – nav nekā sliktāka, kā skriet gar braucamo daļu. Protams, tas ir daudz vienkāršāk nekā meklēt attālāku vietu, piemēram, birztalu vai parku, bet nedrīkst aizmirst, ka skriešanas laikā mēs ļoti dziļi elpojam, mūsu plaušas paplašinās. Pat vienkārši pastaigājoties, jāizvēlas vietas tālāk no ceļa, bet skriešanas laikā izplūdes gāzu ietekme uz organismu ir vēl lielāka.
4. mīts. Asfalts – lielisks segums skriešanai
Bet tikai ne locītavām. Protams, pilsētā atrast asfaltu ir daudz vienkāršāk nekā meža taciņu vai grunts segumu, bet jūsu locītavas teiktu paldies par veltītajām pūlēm. Galvenā visu skriešanas virsmu atšķirība – to cietības pakāpe. Treniņa laikā uz cietas virsmas (betona, vēsa asfalta) jūsu ķermenis pielāgojas, lai samazinātu slodzi uz locītavām: jūs skrienat līganāk un elastīgāk, centīgi saliecot ceļus (tā rodas slodze uz tiem).
Skrienot pa mīkstu segumu, vajadzība pēc amortizācijas ir mazāka, mazāka ir arī sitienu slodze. Toties skriešana pa mīkstu segumu iesaista darbā un nostiprina daudz vairāk kāju muskuļus nekā skriešana pa asfaltu. Skrējējam, kurš skrien pa asfaltu, vajadzīgi apavi, kas nolīdzina sitienu spēku, kas rodas, kad pēda saskaras ar ceļa segumu. Pastāvīgi treniņi uz asfalta var radīt kaitējumu balsta un kustību orgānu sistēmai. Lietderīgi ieviest divus treniņu paradumus: pirmkārt, izvairīties no skriešanas pa betona segumu (pietiks jau ar asfaltu). Otrkārt, mainīt virsmas, pa kurām skrienat, nomainot pierasto asfaltu ar grunts segumu, smiltīm, zāli vai stadiona segumu.
5. mīts. Vienreiz izvēlējies distanci, turies pie tās
Bieži sastopami tādi skrējēji, kuri izvēlas sev kādu konkrētu distanci un to nemaina, piemēram, 3 km. Pēc fitnesa treniņu būtības tas ir nepareizi: ja skrējējs iesācējs, kurš iepriekš nav nodarbojies ar sportu, centīsies noskriet šādu distanci, tas nositīs jebkuru vēlmi skriet uz visiem laikiem, piedevām – tas var būt arī traumējoši. Pieredzējušam skrējējam viņa attīstībai un progresam ir vēlams pakāpeniski palielināt distanci.