Protams, izmēriem jābūt tādiem, lai tas ietilptu jūsu grila kastē. Grilam jābūt ar vāku. Dēlīti pirms procedūras vismaz diennakti jāpatur ūdenī, lai grilējot neaizdegas.
Bet nu – pats lasis. Šis solīdais kungs jau sen zaudējis savas nesasniedzamās cenas pozīcijas atšķirībā no, piemēram, zuša. Veikalā ar atlaidi – gluži pieņemamas izmaksas. Tiesa, ne jau vietējais. Tad nu pērkam nost, notīrām, izgriežam vidus asaku, spuras, galvu, kas paliks gardai zupai. Fileju sadalām divās daļās, viegli (viegli!) iesālām un uz pāris stundām liekam vēsumā.
Pa to laiku grilā jautri kuras sausa alkšņa malka. Smeķīgos laša sānus apbārstām ar citronpipariem, dažādām zivju garšvielām, dillēm, saliekam citrona šķēlītes (katrs var improvizēt pēc patikas). Uz dēļa virsū – un grilā iekšā. Vāku turam gandrīz aizvērtu.
Sanāks pa pusei sutināts, pa pusei grilēts brīnums. Gatavošanas laiks atkarīgs no fileju biezuma, un tās var būt 15–25 minūtes. Vēlams laiku pa laikam paraudzīt un degustēt. Ja grib, procesa vidū var ar slapjiem darba cimdiem griezt "paplāti" otrādi – lai vienmērīgāk gatavojas. Kad laiks pagājis, ņemam ārā un liekam galdā.
Gaumes un ieskatu ziņā dažādi cilvēki bijuši vienoti gala slēdzienā: rezultāts ir lielisks!
Divus, lūdzu!
Cilvēki pusmūžā, jo īpaši sievietes, noteikti atcerēsies to jauko sajūtu, kad, staigājot pa Vecrīgu, varēja iegriezties izslavētajā kafejnīcā "Vecrīga" un baudīt īstas kafijas un tikko ceptu smalkmaizīšu burvību. Un, ja vēl patīkamā kompānijā, labsajūta nodrošināta!
Tagad tik steidzīgajā ikdienā šķita, ka šīs sajūtas nav iespējams restaurēt. Taču biju pārsteigta, ieejot "Mārtiņa Beķerejā" uz Marijas ielas. Tāpat kā toreiz, pie galdiņiem sēdēja kundzītes, sarunājās un nesteidzīgi malkoja kafiju. Un patīkamais beķerejas aromāts! Tobrīd nodomāju, cik precīzi izvēlēts nosaukums – tas atsauca atmiņā Kārļa Skalbes pasaku par vērdiņu, kad izsalkuma mocītais pirtnieks Ansis jūt, kā viņa kabatu silda tikko nopirktais kliņģerītis!
Es nopirku gaļas rausīšus no kārtainās mīklas. Un tie tiešām bija tik kraukšķīgi, tikko cepti! Apēdu, nenoturējos un gāju pie letes vēlreiz. Kad biju jau apsēdusies pie loga, kur arī vienatnē ir interesanti, jo var vērot garāmgājējus, neviļus noklausījos dialogu pie letes:
"Vai varu pasūtīt vēl pīrādziņus? Tie bija silti!" kāda kundzīte nedaudz kautrīgi jautāja pārdevējai.
"Cik?"
"Divus, lūdzu! Uz vietas!"
Sapratu, ka neesmu viena, kurai šeit patīk un garšo!