Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tāpēc es vēlreiz vēlos uzsvērt, ka uzņēmējdarbības studijas ir eksaktā nozare. Tā ir nozare tiem, kas nevēlas meklēt darbu, bet ir gatavi dot darbu citiem un gatavi strādāt paši."

"Turības" tēla veidotāji radījuši reklāmu, kurā augstskola izvēlējusies "pakāpties" uz humanitārajām zinātnēm un parādīt, ka viņu programma ir galvas tiesu pārāka. Tātad vēstījums skaidrs: humanitārās zinātnes – slikti, eksaktās – labi. Turklāt humanitāro zinātņu pārstāvji visbiežāk nevarot atrast darbu un nespējot to dot citiem.

Reklāmas veidotāji gan aizmirsuši piebilst, ka izglītoto bezdarbnieku vidū ir arī daudz ekonomistu un inženieru. Turklāt Kultūras ministrija vairākkārt prezentējusi pētījumus, kas apliecina, ka, piemēram, katrs eiro, kas ieguldīts kultūrā, atnes vairākus eiro atpakaļ tautsaimniecībā.

Varētu jau teikt, ka reklāmās bieži mēdz izmantot manipulatīvus paņēmienus un šis tāds sīkums vien ir. Taču šis gadījums rada pārdomas, kādā situācijā mūsdienās ir humanitārās zinātnes kopumā. Diemžēl ir vairāki signāli, kas parāda, ka humanitārās zinātnes nākotnē varētu būt apdraudētas šādas merkantilas domāšanas dēļ.

Pie humanitārajām zinātnēm pieskaitāmas tās, kas pēta valodu, kultūru, vēsturi, filosofiju, mākslu un tamlīdzīgi. Šogad latviski izdota itāļu filosofa, renesanses pētnieka Nučo Ordines grāmata "Lietderīgā nelietderīgums", kurā tiek aprakstīti mēģinājumi humanitāro jomu padarīt mazsvarīgāku nekā pārējās.

Autors raksta: "Pēdējos gados sevišķi saasinājusies cīņa par kultūras un tās institūciju izdzīvošanas iespējām, un, cīnoties par finansējumu, visdažādāko kultūras jomu pārstāvji atkal un atkal ir spiesti varas pārstāvjiem un valsts budžeta naudas dalītājiem skaidrot, kāpēc darbs kultūras jomā nav tukšs un bezjēdzīgs un kāpēc radošo profesiju ļaudis ir uzskatāmi nevis par liekēžiem un parazītiem uz sabiedrības miesas, bet gan par galvenajiem domu un gara dzīves kustinātājiem, no kuriem labums tiek ikvienam sabiedrības loceklim. Nav taisnība, ka lietderīgs ir tikai tas, kas nes peļņu."

Par laimi, Latvija vienmēr ir bijusi kultūras lielvalsts, un mums nav jāskaidro, kāpēc ir vērtīgi lasīt grāmatas, apmeklēt teātri un koncertus, mācīties mūzikas un mākslas skolā. Taču ir arī citi piemēri. Pasaules lielvalsts Amerika, kas pārņēmusi lielu daļu pasaules informatīvās telpas ar savām vienveidīgajām Holivudas filmām un popmūzikas izpildītājiem, lielā daļā savu valsts finansēto skolu un bērnudārzu nemāca ne mūziku, ne mākslu, ne citas radošas nodarbes, jo tās atzītas par nelietderīgu naudas tērēšanu. Ja vecāki vēlas, šādas ekstras ir par maksu. Jācer, ka šajā jomā mēs nemācīsimies no mūsu sabiedrotajiem amerikāņiem.

Humanitārā joma pārstāv vērtības, kas nav izmērāmas tikai naudā. Atsakoties no tām, cilvēki koncentrētos tikai uz karjeru un peļņas gūšanu. Kultūra un garīgā attīstība nav tikai izklaide. Tas ir pamats, lai cilvēki spētu būt radoši, konkurētspējīgi un varētu pielāgoties mainīgiem apstākļiem.

Pat ja humanitārās izglītības ieguvumus nevarētu pārvērst ekonomiskā izdevīgumā (kas tā nav), mēs taču visi gribam komunicēt ar cilvēkiem, kas ir inteliģenti, ar bagātīgu jūtu pasauli, nevis kā roboti bez dvēseles. Jācer, ka lēmumu pieņēmēju rindās vienmēr būs gana daudz humanitārās jomas pārstāvju, kas atgādinās šo patiesību.