Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

...ja ne katru dienu, tad vismaz svētdienās daudzinot cildeno, skaisto, vērtīgo. Mana svētdiena patiešām izrādījās brīnumaina, skaista un iedvesmojoša.

1. septembra kņada bija aiz muguras, bija jāgatavojas pirmajai īstajai skolas dienai, un mēs ar vīru nolēmām, ka ir laiks atlikt malā darāmos darbus un noskaņot sevi jaunajai nedēļai, pavadot svētdienu mierpilnā gaisotnē un savstarpējās sarunās. Tā kā vislabāk var atpūsties svaigā gaisā, nolēmām braukt uz mežu sēnēs. Man ļoti patīk sēņot, un šai nodarbei pat ir īpašs "ekipējums": baltas bikses, lai redzētu ērces, spilgti sarkana jaka, lai es pati būtu labi redzama, un skaists Brīvdabas muzeja gadatirgū pirkts groziņš (iet sēņot ar plastmasas spaini vai maisiņu? – Nu nē!). Noskaņojāmies tā: vienalga, cik būs sēņu, galvenais – izstaigāties pa mežu!

Devāmies uz skaistu, kalnainu mežu netālu no Inciema, un grozi pamazām pildījās ar gailenēm un dažādām beciņām... Mežs mums katram piešķīra pat vienu baraviku, lai godīgi. Atpakaļ uz Siguldu nācās braukt pa apkārtceļu, jo Siguldas Gaujas tilts bija slēgts Latvijas Riteņbraucēju vienības brauciena dēļ. Kad braucām cauri Murjāņiem, vīram radās ideja iebraukt Imanta Ziedoņa muzejā – tā teikt, garām braucot, uz mirkli pabaudīt noskaņu. Liels bija mūsu pārsteigums, kad izrādījās, ka muzejā nav neviena apmeklētāja (atšķirībā no ažiotāžas Rīgas lielveikalos, uz kuriem cilvēki šajās brīvdienās plūda straumēm). Muzeja darbinieks piedāvāja mums iziet pilno muzeja programmu, kas ilgst aptuveni pusotru stundu. Lai gan bijām plānojuši doties mājup, sapratām, ka tādu izdevību garām laist nedrīkst. Rezultātā muzejā pavadījām gandrīz divas stundas.

Tā kā Ziedoņa muzejā nav gida, mums katram tika iedota burtnīca "Muzejs ir ceļš" ar dažādiem uzdevumiem, kas jāpaveic. Tad nu divu stundu garumā mums bija iespēja šķūnītī klausīties klusumu; sēdēt uz dzirnakmeņiem un meklēt to vēstījumus; aust seģeni, jo "sega ir testaments"; radīt melodiju, sitot ar koka karoti pa metāla caurulēm; tumšā pirtiņā klausīties Ilgas Reiznieces čukstētos spēka vārdos un tautasdziesmās, kā arī lasīt Ziedoņa domugraudus, kas ik pa laikam izgaismojās tumsā uz lāvas; skatīties, kā ķirbis aug; klausīties, kā runājošie koki atskaņo dzejnieka runas un dzejoļus; izstaigāt dzejnieka māju un darbistabā pasēdēt viņa krēslā un, protams, palasīt Ziedoņa dzeju. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka Ziedoņa domas dziļums ir teju bezgalīgs, un šis muzejs (jeb nemuzejs, kā saka muzeja veidotāji) ir vieta, kur sajust, domāt, iedvesmoties. Vieta, kur darīt sevi labāku.

Pēc ziedoniskās noskaņas baudīšanas vīrs mani aizvērtām acīm noveda lejā pie Lojas upītes, un punktu uz i šai dienai pielika astoņas baravikas, ko atradām dažos kvadrātmetros netālu no Ziedoņa peldvietas. Tāda bija mūsu svētdiena – ar prieku par ikdienišķo, ar domām par cildeno.