Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ja tā padomā, cilvēka mūžā ir pavisam neliels laika sprīdis, kad var atļauties nesatraukties par septembra sagaidīšanu. No 1. klases līdz pat augstskolas absolvēšanai septembris daudzu gadu garumā iezīmē kārtējā mācību posma sākumu. Kad cilvēks ir pabeidzis augstskolu un varbūt nopriecājies, ka beidzot ir brīvs no 1. septembra satraukumiem, jau pēc dažiem gadiem jāved uz skolu savi bērni. Un sākas viss no gala. Līdz ar to 1. septembra kņada reti kuram iet secen.

Arī mūsu ģimenē nu jau trešo gadu ir skolēns un aktuāls ir jautājums, kā pavadīt atlikušās augusta dienas un kā labāk sagatavoties skolas gaitām.
Šogad 1. septembris iekrīt piektdienā, tātad var uzskatīt, ka nākamā augusta nedēļa vēl ir brīva un attiecīgi izmantojama. Savā ģimenē cenšamies vasaras izskaņu pavadīt pēc iespējas vairāk kopā ar bērniem, jo mācību laikā šādu iespēju būs krietni mazāk.

Esam vairākkārt braukuši uz ezeru, kad laikapstākļi to vēl atļāva; kādu dienu devāmies pārgājienā gar Gauju, kārtējo reizi pārliecinoties, ka bērnu enerģijas rezerves ir teju neizsmeļamas; kopīgi ar vecāko dēlu iepirkāmies skolai, noslēdzot dienu ar kafejnīcas apmeklējumu; aizvedām bērnus uz filmu "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" (pat četrgadnieks skatījās ar interesi). Lai gan laikapstākļi sevišķi nelutina, ir daudz iespēju kaut ko padarīt kopā ar bērniem arī atlikušajās augusta dienās.

Taču pats svarīgākais, manuprāt, ir atrast laiku sarunām ar bērniem. Protams, skolai jāgatavojas arī materiālā ziņā – jānopērk vajadzīgās kancelejas preces un apģērbs (tieši augustā vienmēr izrādās, ka bikses kļuvušas par īsu), taču vēl svarīgāk ir sagatavot bērnu skolai psiholoģiski, jo bieži vien attiecības ar vienaudžiem un skolotājiem ir tas, kas nosaka, vai bērnam patīk skolā vai ne.

Reizēm šķiet, ka vecākiem noderētu vismaz bakalaura grāds psiholoģijā, lai spētu atbildēt uz visiem bērnu jautājumiem. Piemēram, kāpēc Jānis ar mani negrib draudzēties? Kāpēc Pēterim, kurš klasē bieži slikti uzvedas, mamma pērk čipsus un kolu, bet man neviens neko tādu nepērk? Ja ir tik daudz neveselīgu ēdienu, kāpēc tos vispār pārdod veikalos? Kāpēc man nav "Xbox", ja pat mazākiem bērniem ir? Kāpēc nevar iztikt bez solfedžo nodarbībām mūzikas skolā? Kāpēc ir tik daudz jāmācās? Un par daudz ko tiek secināts: tā nav godīgi! Protams, ar šādām sajūtām grūti sevi motivēt mācībām. Arī mums, pieaugušajiem, zināms, ka dzīvē ne vienmēr viss notiek taisnīgi. Tad nu jācenšas bērnam izskaidrot, kāpēc viss ir tā, kā ir, un atbilde "tāpēc, ka perpendikulārs" diez vai derēs. Šādās sarunās atklājas mūsu vērtības un pasaules uzskats, par ko bieži saka – viss sākas ģimenē. Tāpēc novēlu vecākiem un arī skolotājiem atrast īstās atbildes uz bērnu nebūt ne vienkāršajiem jautājumiem!