Devāmies pie Kalviņa kunga, lai parunātu par Latvijas Organiskās sintēzes Institūta darbību un rastu atbildes uz vienmēr aktuāliem jautājumiem par veselību.
– Ar ko nodarbojas Latvijas Organiskās sintēzes Institūts?
– Latvijas Organiskās sintēzes institūts, kurā strādā vairāk nekā 200 darbinieku, pamatā nodarbojas ar jaunu zāļu izstrādi. Papildus tam risinām jautājumus par zāļu iegūšanas tehnoloģijām rūpnieciskai ražošanai un ne tikai. Protams, veicam zāļu izpēti – kā tās iedarbojas uz slimību izraisītājiem un cilvēka organismu. Pamata specializācija mums vienmēr bijuši sirds un asinsvadu līdzekļi un zāles pret vēzi. Taču pēdējā laikā nākuši klāt arī preparāti centrālajai nervu sistēmai un smadzeņu darbības uzlabošanai.
Zāļu izstrādē esam ļoti efektīvi, esam starp līderiem pasaulē. Visā pasaulē katru gadu līdz aptiekas plauktam nokļūst 18–20 jauni medikamenti, taču mūsu nelielais institūts, kas darbojas tikpat kā bez valsts atbalsta, izstrādājis 20 oriģinālus preparātus. Tā kā valsts naudu jaunu zāļu izstrādei nedod, esam spiesti darīt to, ko pasūta farmaceitiskās firmas, pārsvarā no ārvalstīm. Taču arī vietējās farmācijas nozares pieprasījumu pēc pētījumiem pilnībā apmierinām.
Ja parēķina, cik daudz naudas valsts iedevusi visos institūta pastāvēšanas gados, tad ar to nepietiek pat viena medikamenta izstrādei. Bet, kā mēdz teikt, slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Sadarbojamies ar ārvalstu uzņēmumiem un joprojām esam savā jomā labākie. Šogad noslēdzām vienu no lielākajiem projektiem "Innovabalt", pateicoties kuram, institūtam piesaistīti daudzi zinātnieki un studenti no Latvijas un ārvalstīm.
– Pirms diviem gadiem teicāt, ka "Latvijas zinātne šovasar tika apbērēta"? Vai ir kas mainījies?
– Virzās tikai uz slikto pusi. Šogad vairs nav neviena pētnieciska projekta jeb tā saukto Latvijas Zinātņu padomes grantu, kas ļāva nodarboties ar fundamentālo zinātni. Latvija ir pilnībā pārtraukusi finansēt šos projektus. Mēs droši vien esam vienīgā valsts pasaulē, ja neskaita Āfrikas džungļus, kas tā dara. Ministrija saka – jūs varat pretendēt uz Eiropas naudu. Bet, lai to iegūtu, jāuzrāda noteikts skaits augsta līmeņa publicētu pētījumu, ko nevar veikt, ja nav finansējuma.
Šāda politika novedīs valsti līdz pilnīgam kraham, jo tiek mēģināts iznīcināt tos zinātniskos institūtus, kuru nav universitātēs. Tas nekas, ka vairums šo institūtu strādājuši labāk nekā universitātēs esošie. Turklāt, ja nespēsim jaunajiem zinātniekiem nodrošināt darbu Latvijā, sanāk, ka viņus vienkārši uzdāvināsim ārvalstīm.
Arī mūsu institūts pēc likuma nav tiesīgs apmācīt studentus, ja vien tas nenotiek universitātes pakļautībā. Taču, lokālpatriotisma vadīti, paši par savu naudu esam izveidojuši iekšējo institūta fondu studentu projektiem, jo saprotam – ja to nedarīsim, nebūs arī jaunu speciālistu zāļu izstrādes jomā.
Ivars Kalviņš brīvajos brīžos labprāt uzspēlē saksofonu. Attēlā: koncerts Latvijas Organiskās sintēzes institūta (OSI) direktora dr. Osvalda Pugoviča inaugurācijas pasākumā.
– Daudziem ir arī miega problēmas, nereti talkā tiek ņemtas miegazāles, arī melatonīns tiek reklamēts kā palīglīdzeklis iemigšanai. Kāda ir šo preparātu iedarbība?
– Miegazāles ir dažādas, tām ir dažādi iedarbības mehānismi, taču praktiski pret visām rodas pieradums. Ilgāk par 10 dienām pēc kārtas tās nevajadzētu lietot. Ar melatonīnu, kas ir bezrecepšu medikaments, problēma ir tā, ka nezinām, vai tiešām tas palīdz iemigt. Katrā ziņā melatonīns nav miegazāles. Zinām tikai to, ka tas regulē organisma atbildes reakcijas uz tumsu un gaismu. Vismaz tā ir dzīvniekiem. Kā ir cilvēkiem, vēl īsti nezinām.
– Kā cilvēku veselību ietekmē mobilo tālruņu lietošana?
– Nelaime ir tā, ka nelietot mobilos tālruņus nevaram, jo vide piespiež to darīt. Es noteikti neesmu no tiem, kas teiks, ka tālruņu lietošana ir nekaitīga. Ir bijuši pētījumi, kuros mobilais tālrunis tiek turēts virs sirds un tā jauda izrādās pietiekama, lai radītu sirds ritma traucējumus.
Protams, šo ierīču ražotāji mēģinās noliegt jebkādu negatīvu ietekmi uz organismu, algos daudz cilvēku, kas pierādīs, ka nekāda kaitējuma nemaz nevar būt. Taču – var vai nevar – nosaka laiks. Piemēram, jaunībā gūtas traumas vietā pēc 70 gadiem var rasties audzējs. Cik tad gadu mēs lietojam mobilos tālruņus? Ilgtermiņa ietekmi vienkārši nespējam izvērtēt. Turklāt tā ir ar daudz ko.
– Esat teicis, ka veselīgs dzīvesveids mūsdienās nav iespējams. Varbūt jums tomēr ir kādi ieteikumi, kā esošajos apstākļos varam ko darīt savas veselības uzlabošanai?
– Mani visvairāk uztrauc dzeramais ūdens ūdensvadā. Zinātnieki aizvien vairāk sāk saprast, ka viens no kaitniekiem ir alumīnijs jeb alumīnija joni. Dzeramā ūdens attīrīšanas sistēmās attīrīšanas reaģenti satur alumīniju, un alumīnija joni nonāk dzeramajā ūdenī. Tāpat alumīnija avots ir skārdenes, alumīnija folija, sulas pakas un citi pārtikas iepakojumi. Pat mazā koncentrācijā alumīnija joni izrauj no mūsu fermentiem ārā dzelzi un stājas dzelzs vietā. Tādējādi šie fermenti ir pagalam un vairs nefunkcionē. Šo fermentu galvenais uzdevums ir ķert brīvos radikāļus. Rezultātā organismā uzkrājas daudz ģenētisko bojājumu.
– Vai krāna ūdens ir bīstams, tikai iedzerot? Kā ar dušu, vannu?
– Alumīnijs caur ādu neiedarbojas, bet, ja nonāk kuņģī, rodas ūdenī šķīstoši un bīstami sāļi.
– Ja jāizvēlas starp krāna ūdeni ar alumīniju vai pudeļu ūdeni, kuru sastāvā ir bisfenols-A, ko labāk izvēlēties? Populārākie lielo ūdens pudeļu piegādātāji arī tirgo ūdeni bisfenolu-A saturošās pudelēs.
– Es labāk nelietotu ne vienu, ne otru, bet izvēlētos avota ūdeni stikla vai arī kādās mazāk kaitīgas plastmasas pudelēs. Bisfenols-A darbojas līdzīgi kā dzimumhormoni un ne tikai. Bet hormoni darbojas fantastiski zemās koncentrācijās. Taču ūdens ražotājus īsti nevar vainot, jo viņi nav noziegušies pret likumu. Bisfenolu-A saturošas pudeles lietot nav aizliegts.
– Cepti produkti ir neveselīgi, taču, ja cep, iekš kā labāk cept?
– Nelaime ir tā, ka tikpat kā neiespējami nopirkt gaļu, kas nebūtu piesūcināta ar nitrītiem, kas padara gaļu sarkanīgu. Cepot šādu gaļu, iegūstam vēzi izraisošas vielas. Cepti produkti vispār nav veselīgi. Ja cepat eļļā, tā ātri oksidējas, tādēļ drošāk ir cept sviestā vai taukos. Piekrītu profesoram Danilānam, ka speķītim nav ne vainas. Vaina ir daudzumā. Tauki mūsu organismā, ko izmantojam enerģijas ražošanā, arī ir piesātinātie tauki – tie, kas speķī. Visa pamatā ir mērenība.
Atvaļinājumus Ivars gandrīz vienmēr pavada ārpus Latvijas. Attēlā kopā ar sievu Ingrīdu Kiprā.
– Kā veselīgā veidā sportot?
– Sports ir kaitīgs, kustības ir vajadzīgas. Ja domājat, ka sports ir veselības ķīla, tad ir pilnīgi otrādi. Profesionālais sports vispār ir ļoti kaitīgs. Piemēram, ASV katru gadu viens no 3500 koledžu studentiem-basketbolistiem mirst uz laukuma, nemaz nerunājot par veselības problēmām, piemēram, patoloģisku sirds kambaru paplašināšanos. Par meldoniju esmu jau teicis, ka tas ir izglābis neskaitāmu sportistu dzīvības. Pētījumi pierādījuši, ka tiem, kas regulāri sporto, pat ne profesionāli, līdz 45 gadu vecumam ir lielāka iespējamība nomirt ar sirds un asinsvadu slimībām nekā tiem, kas nav sportojuši vispār.
Protams, fiziskās slodzes laikā trenējam muskuļus, nodarbinām smadzenes, kas tajā laikā ir aizņemtas ar ķermeņa procesu regulāciju, un neatliek laika uzmācīgām domām. Taču ir svarīgi, lai kustības būtu dažādas, nevis vienveidīgas. Piemēram, ja cilvēks tikai skrien, daudzas muskuļu grupas paliek nenodarbinātas.
Piekrītu teicienam, ka cilvēks nav ziemeļbriedis, kam paredzēts noskriet simtiem kilometru. Tie, kas to dara, nonāk zārkā ātrāk nekā citi, vai arī iedzīvojas muguras un locītavu problēmās.
– Zinot visu šo informāciju, kāds ir jūsu priekšstats, kāda būs cilvēces nākotne?
– Būs bēdīgi. Sabiedrības informētība par zinātniskajiem atklājumiem ir zema, modernais dzīvesveids cilvēku veselību padara aizvien sliktāku. Pētījumi rāda – no tagadējās cilvēku paaudzes trešdaļa sieviešu un puse vīriešu dzīves laikā saslims ar kādu no vēža formām. Tas nozīmē, ka nākotnē zinātniekiem būs aizvien vairāk darba, lai izārstētu cilvēkus no slimībām, ko paši būsim radījuši.
– Kā atpūšaties no darba brīvajā laikā? Vai atpazīstamība neapgrūtina?
– Ar atpazīstamību ir tā, ka reizēm cilvēki, kas ir saslimuši, grib, lai viņiem palīdzu ar savām izgudrotajām zālēm. Viņiem laikam šķiet, ka man ir savs zāļu plaukts, no kura dalīt zāles visiem, kas vēlas. Taču es neesmu zāļu ražotājs, bet gan izgudrotājs. Kad man ir atvaļinājums, gandrīz vienmēr pavadu to ārpus Latvijas. Vienmēr dodos ekskursijās, neesmu pie baseina gulētājs. Braucu kopā ar sievu vai citiem cilvēkiem. Tas dod iespēju nesteidzīgām sarunām, kam ikdienā neatliek laika. Un vēl man šad tad patīk uzspēlēt saksofonu.
Kādām īpašībām jāpiemīt zinātniekam? Kā lai informācijas plūsmā orientējas cilvēks, kurš nav saistīts ar zinātni? Vai no antidepresantiem nerodas pieradums? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklējiet I. Kalviņa intervijā 15. augusta laikrakstā "Kodols".