Jūnija vidū Santjago ceļa posmu gandrīz 200 kilometru garumā veica Taurupes pamatskolas direktores vietniece ārpusstundu darbā, mūzikas skolotāja Ligita Millere un lielvārdiete Sigita Batraga, kura pirms vairākiem gadiem Rīgā ir dibinājusi un vada pirmsskolas izglītības iestādi "Rotaļkāre".
Camino de Santiago jeb Santjago ceļš ir pasaulē labi pazīstams – tā ir vairāk nekā 800 kilometru gara "pārbaudījumu taka" svētceļniekiem. Parasti šo ievērojamo attālumu cilvēki iet kājām, ik gadu mērojot mazākus ceļa posmus vai pārliecībā noejot viena – garāka – ceļojuma laikā. Dominē uzskats, ka sūri grūtā iešana ir individuāls izziņas, piedošanas vai veltījuma ceļš. Protams, katram ir savs iemesls un mērķis, kāpēc viņš dodas Dienvideiropas svelmainajās takās. Daudzi iet reliģisku motīvu dēļ, lai meklētu Dievu, iegūtu atbildes uz mūžīgiem vai personiskas dabas jautājumiem, meklētu dzīves jēgu, saņemtu piedošanu, spēku un ticību.
Santjago de Kompostelas jeb Svētā Jēkaba ceļš ietver Francijas rietumdaļu, Spānijas ziemeļus un Portugāli. Tas ir viens no slavenākajiem svētceļnieku maršrutiem, kura galamērķis ir Svētā Jēkaba katedrāle, kas atrodas Santjago de Kompostelā. Viduslaikos svētceļnieku ceļa zīmes bija saule, mēness un zvaigznes, bet mūsdienās izstrādāti maršruti Spānijā, Francijā un Portugālē, kas apzīmēti ar īpašu simboliku – ceļu norādes ir dzeltenas bultiņas un Sv. Jēkaba simbols – gliemežnīca, kas redzama visur.
Latviešu ceļotājas – Ligita (no kreisās) un Sigita bangojoša okeāna krastā.
Ceļojuma gaitas un iespaidu mikslis
Stāsta Ligita Millere: "Šā gada ceļojumā gribēju iziet Zviedrijas karaļu takas, tomēr priekšroku devu Santjago ceļa posmam, jo radās iespēja izmantot pēdējā brīža salīdzinoši lēto piedāvājumu, turklāt draudzene kopš Ērgļu vidusskolas laikiem Sigita varēja dalīties iedvesmojošā pieredzē – viņa vienreiz jau bija izgājusi ļaužu iecienītāko – camino Francés jeb Franču ceļa posmu. Portugāles un Spānijas slaveno vietu apciemojuma pamatā man bija doma izrauties no ikdienas steigas, aktīvi pavadīt laiku, pārbaudīt sevi, gūt garīgu izziņu, redzēt svešzemju kultūrvēsturiskos objektus, iepazīt dažādu tautību cilvēkus, baudīt dabu – kalnu ainavas un Atlantijas okeāna ūdeņus.
Divi aptuveni divarpus stundu ilgi lidojumi reisā Rīga–Barselona un Barselona–Portu kopumā maksāja mazliet vairāk par 100 eiro. Saņēmām ceļojuma pasi un devāmies uz priekšu. Ja izdodas veikt vismaz 100 km ar kājām vai 200 km ar velosipēdu, vari saņemt skaistu gandarījumu – svētceļnieka sertifikātu.
Ligitai izsniegtais svētceļotājas sertifikāts.
Lai pārgājiens izdotos, ļoti svarīgs ir ekipējums – piemēroti apavi un mugursoma, kuras svars nepārsniedz 10 procentus no ķermeņa masas. Ātri vien sapratām, ka nepieciešams pretiedeguma krēms. Katru dienu cītīgi minām bruģi, asfaltu, smiltis, brīvas un aizaugušas takas. Iedzīvojāmies sāpīgās tulznās. Nakšņojām visa ceļa garumā pieejamās svētceļnieku naktsmītnēs – alberģos (albergue), kur atpūtāmies divstāvu gultās vienā telpā ar atšķirīgu tautību un dzimumu pārstāvjiem. Cilvēku rīcībā ir dušas, veļas mazgājamās mašīnas, atpūtas istabas un kopīga virtuve, kurā gatavot vakariņas. Iepriekš rezervēt alberģi nevar, tāpēc vēlams tajā nokļūt līdz pulksten astoņiem vakarā. Maksa no pieciem līdz 15 eiro, privātajās naktsmītnēs un viesnīcās krietni dārgāk – 40 vai 50 eiro.
Vienreiz sava gājiena laikā apmaldījāmies, bet vietējie portugāļi bija atsaucīgi – lai gan angliski nesaprata, zināja, ka mums vajadzīgs galvenais ceļš. Tāpat kādā vakarā aizņemta alberģa vietā izdevās veiksmīgi pārnakšņot motelī. Ikdienas solī vērojām apkārtni, iedzīvotāju mājas, kurām līdzās ziedēja magnolijas un hortenzijas, bet netālu esošie soli un galdi bija no akmens.
Redzējām daudz mājputnu un aitu ganāmpulku, vietējie zemnieki jau novāca sīpolus, tomātus un burkānus, bet vīnogulāju un citrusaugu raža gan vēl jāgaida. Mūsu galvenā pārtika bija jūras veltes un salāti, iztikām bez gaļas un kafijas, dzērām ūdeni un sulu, tipiska maltīte mums divām bija puskukulis maizes, tortilja ar kartupeļiem un olu, enerģijai – pa kādam saldajam latviešu batoniņam.
Pārgājienā allaž jutām labestīgu gaisotni. Dienvidnieki darbā neiespringst, nekur nesteidzas. Neiztrūkstošs rituāls – katra sastaptā ceļinieka apsveikums ar: "Hola!" neatkarīgi no viņa dzimtās mēles un skaļi optimistisks novēlējums atvadām: "Buen camino!" jeb laimīgu ceļu!"
Viva Espana! – un Santjago de Kompostela
Beidzot latviešu ceļotājas sasniedza galamērķi – Santjago de Kompostelu Akoruņas provincē Spānijā. Pilsēta nav liela, aptuveni 96 000 iedzīvotāju. Tās senākā daļa iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. 10. gadsimtā musulmaņi pilnībā iznīcināja vecpilsētu. Nākamajos gadsimtos Santjago de Kompostela pamazām atdzima, tajā atrodas romānikas, gotikas un baroka stilā uzceltas ēkas. Protams, ievērojamākais arhitektūras piemineklis ir katedrāle, kuras veidols atgādina krustu, tā garums 75 metri, platums 57 metri. Dievnama torņi sasniedz 80 metru augstumu, tomēr monumentālās būves atsevišķas detaļas piešķir vieglumu un eleganci.
Katedrāles iekštelpas vairāk saglabājušas sākotnējo izskatu – reizē ir iespaidīgas un iztēli rosinošas. Valda puskrēsla, kas blāvi apspīd ar svēto tēliem rotātās kolonas, arkas un galerijas. Apmeklētāju acis īpaši mielo pasaulē lielākais kvēpināmais trauks (sver 80 kg), kas tiek izmantots jau 700 gadu un kura iešūpošanai vajadzīgs astoņu vīru spēks; aiz altāra uzbūvētais postaments, kur atrodas kokā griezta Sv. Jēkaba figūra, tērpta no sudraba un zelta diegiem austā mantijā. Tai garām nepārtraukti plūst baznīcas apmeklētāji, lai, pieskaroties figūrai vai noskūpstot tās plecu, izlūgtos svētību un savu kvēlāko vēlmju piepildījumu. Protams, ļaudis saista Sv. Jēkaba kapavieta zem greznā altāra.
Ar dievpalīgu – un uz redzēšanos!
Latvietes Santjago de Kompostelas katedrālē apmeklēja mesu un dievkalpojumu, veica ziedojumu, iededza svecīti, novērtēja godasardzes vīrus karaliskos uzvalkos, metāla ķiverēm galvā. Kad procesija iznāca no dievnama, katoļu draudzes pārstāvji krita ceļos, sarokojās un apkampās ar klātesošajiem viesiem, nešķirojot tautības, konfesionālo piederību un ticības jūtas.
Ligita atzīstas, ka joprojām "lido" un realitātē vēl nav atgriezusies. Ceļojuma laikā ne mirkli nebija apmulsuma, nedrošības, baiļu. Acīmredzot pats Dievs sargāja ne tikai dziļi ticīgos, kuru vidū pārsvarā bija vecāka gada gājuma ļaudis, bet arī pārējos svētceļojuma veicējus. Dienu gaitā svarīgi bija nomierināties, nestresot, tad lietas sakārtojās. Vaicāta, vai gribētu vēlreiz atgriezties Santjago ceļa jūtīs, Ligita nešaubās – jā, lai noietu citu posmu, kuru šajās svētajās vietās netrūkst, gluži tāpat kā jaunu, vēl neskartu izziņas taku sevī...