Migla pār Poliju
Lai gan sākotnēji bijām domājuši izbraukt agrā rīta gaismiņā, bērnu satraukums par gaidāmo ceļojumu, kā arī apsvērums, ka tāpat jau neizgulēsimies, liek plānus mainīt un ceļā dodamies jau vienpadsmitos vakarā. Un tas, izrādās, ir prātīgi, jo, braucējiem mainoties un katram vismaz pāris stundu pasnaužot, nakts ceļā paiet ātri (kopējais auto pavadītais laiks – apmēram 14 stundas, apmēram 950 km).
Šķērsojam Lietuvas–Polijas robežu, un jocīgi šķiet tas, ka Lietuvas robežsargu interesē tikai mūsu āriene – neviena dokumentu pārbaude, vien sejā iespīdināta spoža gaisma no lukturīša. Atpakaļceļā atkārtojas tā pati procedūra: rūpīga ielūkošanās mūsu sejās – un viss.
Vaļa interpretācijām, tomēr ticamāka šķiet versija par mēģinājumu atpazīt patvēruma meklētājus vai nelegālos robežšķērsotājus pēc ādas krāsas un ārienes. Tāda, lūk, Šengenas realitāte – dokumenti pārbaudīti vairs netiek.
Ja runājam par dokumentiem, jāatzīstas, ka pēc robežas šķērsošanas sākām prātot, vai auto tehniskā pase mums ir līdzi. Naktī to tā īsti meklēt negribējās, bet, jau nonākot galā, konstatējām – jā, tehniskā pase tiešām palikusi mājās! Taču visu brauciena laiku tas mums problēmas neradīja.
Jau uz rīta pusi, braucot no Polijas robežas līdz Varšavai, kamēr pārējie pasažieri snauž, izbaudu patīkamāko un laikam skaistāko ceļa posmu. Aust rīts, pāri laukiem ceļas migliņa, un es domāju: līdz šim uzskatīju, ka tik skaists vasaras rīts ir tikai manā mīļajā Latvijā, bet tagad varu teikt – rīta migla ceļas arī poļu zemē, tāpat smaržo nopļautā zāle (izrādās, tur to pļauj jau maija beigās), un lapām ir tas svaigais zaļums, kas raksturīgs tikai vasaras sākumam.
Krakovas karaļu pils Vāvele. Pašos pirmsākumos pils veidota romānikas stilā, tad ieguvusi gotikas vaibstus un vēlāk pārbūvēta arī renesanses stilā. Neskatoties uz daudzajām pārbūvēm, pils mūsdienās ir grezna un ainavā organiski iederīga celtne. Tūristu apskatei paredzēta pirmā stāva zāle, kas savulaik bija domāta galmam. Apmeklētāji var ielūkoties arī karaļa privātajos apartamentos pirmajā stāvā un reprezentāciju zālē otrajā stāvā.
Žureks – poļu nacionālā zupa
Varšavai izbraucam cauri pa maliņu, taču tālumā var redzēt debesskrāpjus pilsētas centrā, – pilsēta, protams, liela.
Līdz Krakovai vēl apmēram 300 km, un, tā kā viesnīcā varam ierasties tikai no 15.00, laika mums daudz, tāpēc nolemjam pirmo kārtīgo ēdienreizi Polijā baudīt vēl pirms ierašanās galamērķī. Apstājamies ceļmalas krodziņā, un, cik nu to ļauj krievu valodas prasmes, tulkojam to kā "Ozola māja" (nams). Varbūt nebūtu vērts to pieminēt, taču mums ir pamatīgs pārsteigums, kad ieraugām atnestās porcijas – to varētu salīdzināt ar dubultu apjomu tām, kādas savulaik mūsu šķīvjos krāmēja "Lido" tā pastāvēšanas sākumā. Esam laimīgi, ka poļu meitene īsti nav sapratusi porciju skaitu un atnes mums par vienu mazāk. Patīkams ir arī rēķins maltītes beigās – šķiramies no apmēram 25 eiro (rēķinām, ka par astoņiem ēdieniem tas nav daudz).
Turpinot tēmu par maltīšu cenām (uz pieciem cilvēkiem), jāteic, ka vairāk par 120 zlotiem (apmēram 30 eiro) nesamaksājām ne reizi, kaut īpaši necentāmies meklēt lētākās un izdevīgākās vietas – ēdām, kur šķita ērti un patīkami, arī pašā Krakovas vecpilsētas centrā.
Gandrīz katrā ēdienreizē pasūtījām poļu tradicionālo zupu žureku (specifisks buljons ar desas gabaliņiem) un pārsteigti konstatējām, ka katrā vietā to gatavo atšķirīgi: bez kartupeļiem, ar kartupeļu biezeni, ar sagrieztiem, vārītiem kartupeļiem... Vienā vietā to pasniedza ielietu ķocītī, kas veidots no pašceptas maizes, ar vāciņu virsū. Mums garšoja visādi.
Svētās Marijas baznīca – galvenais Krakovas viduslaiku svētums. Baznīca atrodas Krakovas centrālajā laukumā, un no tās torņa paveras skaists skats uz veco Tirgus laukumu. Baznīca valdzina arī ar greznajiem sienu gleznojumiem, apzeltītām figūrām, altāri un vitrāžām.
Tusiņš vecpilsētā
Krakovā iebraucam dienas vidū un pēc īsas atpūtas dodamies skatīt slaveno Krakovas vecpilsētu. Skaisti! Iespaidīgā Svētās Marijas baznīca – galvenais Krakovas viduslaiku svētums. Baznīca izceļas ar to, ka abi tās torņi ir atšķirīgi, un par iemesliem, kāpēc tā, klīst pat leģendas. Viena no tām vēsta, ka torņus cēluši divi brāļi, kuri centušies viens otru pārspēt meistarībā. Esmu redzējusi daudzus dievnamus, bet šis tiešām atšķiras ar greznumu, un katra lieta – sākot no vitrāžām un beidzot ar svečturiem – šeit ir īpaši darināta. Jocīgi, bet tūristi tiek laisti iekšā arī mises laikā, tāpēc blakus ziņkārīgam tūristam šortos un ar fotoaparātu rokās baznīcā redz ceļos nometušos lūdzējus, kuri ar dziesmu grāmatu rokās dzied līdzi mises liturģijai.
Ēkas Krakovas vecpilsētā ir skaistas un senas, ieliņas senatnīgas, arī mākslinieku kvartāliņš ir ļoti jauks, taču, tā kā ir piektdienas pievakare, iespaids, kaut vērienīgāks, neko daudz no piektdienas pievakares tusiņa Vecrīgā neatšķiras.
Kad ap pulksten 21.00 dodamies atpakaļ viesnīcas virzienā, esam pārsteigti, ka ļaužu pūļi vēl tikai plūst un plūst vecpilsētas virzienā – acīmredzot nakts dzīve vēl tikai sāksies.
Pārvietojoties pa Krakovu, izmantojam sabiedrisko transportu, pārsvarā tramvaju (brauciena cena atkarīga no zonas un brauciena ilguma – 20 minūšu brauciens vienam cilvēkam maksā apmēram 70 eirocentu).
Rātsnama tornis ir viens no ievērojamākajiem apskates objektiem Krakovas centrālajā laukumā. Tas celts ap 1300. gadu gotikas stilā un saglabājis savu vēsturisko auru par spīti ugunsgrēkiem un daudzajām renovēšanām. Tornis ir 70 metrus augsts, un no tā paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu.
Raktuvju labirints pazemē
Nākamajā dienā apmeklējam Veļičkas sāls raktuves. Iestājamies rindā pēc biļetēm, bet meitene uniformā, dzirdot, ka sarunājamies "nepoļu" valodā, veicīgi mūs aizsūta stāvēt citā rindā, un tikai pēc tam atklājam, ka citādi viss tāpat, tikai mums ieejas cena vienam cilvēkam atšķiras par nepilniem 20 zlotiem (apmēram 5 eiro). Tāda, lūk, pozitīvā diskriminācija! Bet sāls raktuvju apmeklējums ir ko vērts! Tā ir vesela pilsēta zem zemes! Te apskatāmi vairāki kambari, kuros ir skulptūras un grīdas un griesti ir no sāls.
Tūrisma ceļvežos šīs raktuves daudz aprakstītas, bet mums paliek noslēpumā tīts un neizprotams tas, kā cilvēki jau 13. gadsimtā varēja nodrošināt skābekli tik dziļi – pat līdz 135 m – pazemē? Kā varēja nodrošināt apgaismojumu pazemē pirms elektrības ievilkšanas, jo jebkurai lāpai vai lukturim degot nepieciešams skābeklis? Otra lieta, par kuru bija jābrīnās, – kāpēc sāls ieguvējiem bija jārokas tik dziļi un tik plaši, ja sāls bija visapkārt arī seklākajos slāņos? Vai viņi meklēja kādu noteiktu sāls paveidu? Vai sālij, kas izmantota kambaru un skulptūru izveidei, ir cits sastāvs nekā tai, ko iegūst pārtikai?
Nospriežam, ka pēc atbildēm uz šiem jautājumiem brauksim nākamreiz, jo Krakova mums patīk un, ja būs iespēja, brauksim vēl.
Brauciens pa Vislu
Pašā vakarā nolemjam izvizināties ar kuģīti pa Vislu, un, lai gan piestātnē redzami vairāki daudzstāvu kuģīši, mums tiek piedāvāts individuāls izbrauciens (cena tā pati) ar mazu motorkuģīti. Paskats tam diezgan noplucis, toties izbijušas greznības paliekas vēl manāmas, arī iekārtojums ir ērts, var izvietoties pie galdiņa vai kuģīša aizmugurē. Neesam vienīgie pasažieri, jo pusi ceļa mūsu kompānijā ir pusmūža vīrietis ar mazu meitiņu.
Kuģīša "kapteinis" ir manāmā kunga dūšā, tādēļ drošības pēc viņš kuģi pats nevada, to dara jauns puisis, kurš paklausa "kapteiņa" pavēlēm. Brauciena sākumā iereibušais "kapteinis" ļoti braši piedāvā pildīt arī gida lomu, taču pēc pirmā teikuma, ka krastā redzama pils, kas poļiem ir ļoti nozīmīga, viņš apsēžas kuģīša aizmugurē un "pieslēdzas" tikai ceļojuma pašās beigās, kad vaicājam par piemērotāko vietu vakariņām.
Karaliskā Vāveles pils – poļu karaļu rezidence – ir iespaidīgākā brauciena laikā redzētā celtne. Gadsimtiem ilgi bijusi pilsētas politiskais un kultūras centrs. Pils atrodas zīmīgā vietā – Vāveles paugurā. Neskatoties uz daudzajām pārbūvēm, mūsdienās pils joprojām ir grezna un ainavā organiski iederīga celtne.
Dīvains kuģītis un dīvains kapteinis, bet skati no upes ir skaisti – piestātnēs stāvošajos kuģīšos, no kuriem daudzi pārveidoti par restorāniem, pamazām iedegas lampiņas, smaržo ūdens, un vakars mums kopā ir izdevies, jo ir jauki slīdēt pa upi, vērot pilsētas nocietinātos krastus un iedomāties, kā senie karavīri cīnījās par savu zemi un aizstāvēja savu karali. Toreiz tam bija vajadzīga drosme un vīra dūša, nevarēja sēdēt ar kondicionieri aprīkotā lidmašīnā un, vadoties pēc datora, mest bumbas uz neredzamām ēkām un cilvēkiem, kā tas notiek mūsdienu karā. Nospriežam, ka toreiz karš bija "godīgāks".
Secinājuma vietā
Atlikušās ceļojuma dienas pavadām, pērkot dāvanas mājiniekiem un nepieciešamās sporta preces bērniem, un, salīdzinot ar cenām Rīgas veikalos, pirkums mums šķiet izdevīgs. Un tad jau laiks doties mājup. Šoreiz izvēlamies citu maršrutu – ceļš nedaudz garāks, toties uz tā mazāk remontu (tajā ietilpst arī maksas autostrāde, kas izmaksā 20 zlotu par automašīnu).
Atceļā nospriežam, ka brauciens, lai gan varbūt mazliet par tālu nepilnām četrām dienām, bija interesants un galvenais – attālums kopā ar bērniem izturams.
