Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vai darba devējam būtu jāpierunā darbinieks izmantot atvaļinājumu un kas ir lielāks ieguvums uzņēmumam – darbinieks, kurš strādā nepārtraukti, arī virsstundas, vai arī atpūties un "restartējies darbinieks"? Un kā pašam darba devējam deleģēt pienākumus un, uz brīdi noliekot malā vadības stūri, doties atvaļinājumā?

Ja aiziešu atvaļinājumā, mani atlaidīs no darba

Starptautiskā pētījumā (marketwatch.com) par darba ņēmēju atvaļinājumu tendencēm atklājās interesanti rezultāti, proti, tikai 25% no visiem strādājošiem izmanto atvaļinājumu pilnā apmērā. 61% no darbiniekiem atvaļinājuma laikā turpina strādāt, esot sasniedzami telefoniski vai elektroniski, savukārt 17% no aptaujātajiem izteica bažas, ka viņus atlaidīs no darba, ja tiks paņemts atvaļinājums.

Pētījums parādīja, ka tikai 51% amerikāņu izmanto viņiem pienākošos atvaļinājumu, savukārt 72% ķīniešu nav izmantojuši atvaļinājumu vairāk nekā trīs gadus. Manuprāt, Latvijā šie rādītāji būtu vēl dramatiskāki. Šodienas vispārējā digitalizācija sniedz iespēju būt pieejamam dažādu ar darbu saistītu jautājumu risināšanai 24/7, taču tas nenozīmē, ka arī atvaļinājuma laikā nepārtraukti "jātur roka uz pulsa".

Atvaļinājuma laikā darbinieks "resetingo" savus resursus

Darba likums paredz, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un šāds atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām kalendārām nedēļām, kuru savukārt var piešķirt pa daļām, taču viena no atvaļinājuma daļām kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām.

Tomēr lielākā daļa darbinieku, kas dodas atvaļinājumā, izvēlas to sadalīt, proti, izņemt atvaļinājumu vairākas reizes pa nedēļai vai dažām dienām, īstenībā nemaz neatpūšoties no darbiem, jo tas ir pārāk īss laika periods. Minimālais laiks, kuru ieteicams veltīt atvaļinājumam, ir divas nedēļas – tas ir pietiekami, lai pilnībā atslēgtos no domām par darbu. Atvaļinājuma laikā darbinieks "resetingo" savus resursus, un tas ir nepieciešams pat visražīgākajiem un centīgākajiem darbiniekiem. Līdzīgi kā ar datoru – kad tas sāk darboties lēnāk vai mēdz "uzkārties", reizēm ir nepieciešams piespiest pogu "restart" un brīdi ļaut tam atpūsties, lai atkal varētu turpināt darbu.

Regulāra virsstundu strādāšana ne vienmēr norāda uz darbinieka čaklumu

Ja darbinieks nevēlas doties atvaļinājumā un ikdienā strādā virsstundas (šeit es nerunāju par izņēmuma gadījumiem un neparedzētām situācijām, kas var gadīties ikvienā nozarē), tas, iespējams, norāda uz neprasmīgu laika menedžmentu. Iemācīties vai, pareizāk sakot, piespiest sevi salikt darbus pa plauktiņiem, patiesībā ir ļoti liels un nopietns solis karjeras attīstībā un nosprausto mērķu sasniegšanā. Regulāra virsstundu strādāšana ne vienmēr norāda uz darbinieka čaklumu, pārsvarā tas norāda uz dzīves nesakārtotību vai pat haotisku personību. Lai varētu produktīvi strādāt pats un būt veiksmīgs vadītajs saviem darbiniekiem, jāsāk ar sava laika un ikdienas plānojumu.

Bailes no atvaļinājuma

Iemesli, kādēļ darbinieki nevēlas doties atvaļinājumā, ir ļoti dažādi – vienus māc sajūta, ka atrauties no darba nozīmē iesāktā projekta beigas, citi savukārt ir pilnīgi pārliecināti, ka bez viņiem vispār neviens neko neizdarīs pareizi. Tas ir t.s. neaizvietojamā cilvēka sindroms, kam par godu pat radies joks, ka kapos ir ļoti daudz neaizvietojamu cilvēku.

Patiesībā visus šos darbiniekus vieno bailes būt ārpus darba, un arī šīm bailēm ir dažādi iemesli. Piemēram, ir cilvēki, kuri ikdienas darba rutīnā jūtas labi, un atvaļinājums viņiem rada stresu, jo tad nākas saskarties ar vides maiņu, nonākšanu sadzīves problēmu lokā u.tml. Citi tieši brīvdienās un atvaļinājuma laikā visvairāk izjūt vientulību, savukārt darba laikā, dienu pavadot kolektīvā, to nejūt tik izteikti. Ir arī cilvēki, kuri jūtas laimīgi un piepildīti tikai strādājot, un laika pavadīšana bez izmērāma mērķa šiem cilvēkiem šķiet tukša laika izšķiešana.

Atpūties darbinieks ir daudz produktīvāks

Mūsdienās ir izveidojies tā saucamais pārstrādāšanās kults, kas rezultātā noved pie cilvēka darba resursu izsīkuma un produktivitātes samazināšanās. Mēs esam pārliecināti – jo vairāk mēs strādāsim un lielākā stresā būsim, jo lielākus panākumus gūsim biznesā, kas ir pilnīgi aplami. Lielā mērā aizņemtība un stress samazina spēju fokusēties un noteikt prioritātes. Atpūties un "resetingots" darbinieks ir daudz vērtīgāks un produktīvāks, to der atcerēties ikvienam darba devējam.

Protams, nevienu darbinieku nevar sūtīt piespiedu atvaļinājumā, jo tas viņā var radīt nepareizu priekšstatu par to, ka viņa pienesums uzņēmumā nemaz nav būtisks, kas attiecīgi var samazināt viņa motivāciju. Gadījumos, kad darbinieki nevēlas doties atvaļinājumā, ieteicamākais risinājums no vadības puses ir atvaļinājuma grafika izveide, kas tiek izplatīts visiem darbiniekiem ar aicinājumu katram ierakstīt laiku, kad viņš vēlētos doties atvaļinājumā.

Atvaļinājums nepieciešams arī darba devējam

Atvaļinājums nepieciešams arī uzņēmuma vadītājam, apzinoties, ka arī viņš savus pienākumus uz laiku var deleģēt darbiniekiem. Ir tāds joks, ka priekšnieka atvaļinājums nāk par labu visam kolektīvam, un zināma taisnība tajā ir, proti, deleģējot savus pienākumus darbiniekiem, darba devējs parāda, ka uzticas viņiem un viņu spējām. Tā ir ļoti laba motivācija! Tādējādi darba devējs apliecina savu novērtējumu, kā arī veicina virzību uz jauniem sasniegumiem.

Lai darba devējs varētu ik pa laikam atstāt savu biznesu drošās rokās, ir jāiegulda visvērtīgākajā resursā – padotajos. Nevajag baidīties pieņemt darbā stiprus un gudrus darbiniekus, kuri noteiktās jomās ir gudrāki par darba devēju. Tikpat būtiska ir arī pareiza un pārdomāta pienākumu sadale starp darbiniekiem. Neatpūties darba devējs agri vai vēlu paliks aizvien satrauktāks un haotiskāks, šo stresu līdz ar pienākumiem un ikdienas darbiem nododot arī saviem padotajiem. Rezultātā mikroklimats kompānijā var ļoti smagi ciest.

Jāatpūšas gan darbiniekiem, gan darba devējiem, un, lai to realizētu bez stresa un liekiem pārdzīvojumiem, darba sadale un plānošana uzņēmumā jāizstrādā ļoti pārdomāti, lai ikviens darbinieks būtu motivēts strādāt pēc labākās sirdsapziņas, taču tajā pašā laikā apzinātos, ka doties atvaļinājumā nenozīmē kavēt darbu, bet gan iegūt jaunus spēkus nākamajam darba gadam.